Prisoners (2013) 0

prisoners

Kad vasara ir aizvadīta, uz ekrāniem blokbāsteru un komiksu filmu straumi palēnām sāk nomainīt “nopietnās” filmas (t.i., Supermenu, Aironmenu un Kaiju vietas ieņem filmas, kuras ar cerīgu aci skatās Oskaru un citu balvu virzienā). Prisoners pilnīgi noteikti pieder pie šī nopietnā gala filmām – tā ir drūma un smaga filma, kas ir veidota pieaugušiem skatītājiem, liekot domāt par patiešām sarežģītiem morālas dabas jautājumiem. Lai gan Gūsteknes ir diezgan garš veikums (~2,5 h), tās notikumu attīstība neliek garlaikoties, turot skatītāju nepārtrauktā spriedzē – turklāt pie šīs spriedzes ir vainojama ne tikai meiteņu pazušanas mistērijas atrisināšana, bet, pat vēl lielākā mērā, jautājums, kuru nākas uzdot vairākkārt: vai attiecīgā varoņa rīcība ir attaisnojama?

Prisoners lieki gumiju nestiepj – meitenes pazūd filmas pirmajās desmit, piecpadsmit minūtēs, kurām seko divu stundu gara viņu meklēšanas drāma. Filmas sižets met lokus un riņķus, izmētājot gan pavedienus, gan red herringus lielos daudzumos (kas ir bijis kas gan var noteikt tikai pēc filmas beigām), taču, neskatoties uz sapiņķerētajiem stāsta līkločiem, filma ne brīdi nezaudē savu cilvēcīgo pusi – pašos pamatos tās galvenais mērķis ir nolūkoties, kā dažādi cilvēki reaģētu šādā drausmīgā situācijā, liekot skatītājiem šo jautājumu nemitīgi uzdot pašiem – tā aicina aizdomāties, cik tālu būtu gatavs iet ikviens no mums? Meiteņu pazušanas noslēpumu par sekundāru saukt gluži negribētos, bet viltīgs atrisinājums nav filmas pašmērķis – tā krietni vairāk ir ieinteresēta jautājumu, pārdomu raisīšanā. Filma apspēlē arī godīguma un taisnīguma elementus, turklāt brīžiem dara to ļoti negaidītā veidā – iztikšu bez spoileriem, bet filmas beigas, manuprāt, ir ļoti drosmīgs risinājums (kudos visiem filmā iesaistītajiem par to, ka mums netika iebarots kas vienkāršāks).

Runājot par godīgumu un taisnīgumu – tie, kas ir redzējuši filmas treileri, noteikti jau zina, ka Hjū Džekmena atveidotais vienas no meitenēm tēvs Kellers, neapmierināts ar policijas šķietamo nolaidību, uzsāk darboties pats uz savu roku. Šis brīdis filmā ir ārkārtīgi svarīgs ne tikai kā punkts, no kura atgriešanās atpakaļ Džekmena tēlam un pārējiem vairs nav iespējama, bet arī kā mirklis, kurā filma pati, manuprāt, nedaudz maina savu pozīciju. Ja līdz tam tās līdzjūtība un simpātijas vienlīdz pieder visiem situācijā cietušajiem un iesaistītajiem (vismaz tiem, kuri netiek uzskatīti par nolaupītājiem), tad pēc tam filma, manuprāt, pati nedaudz nobīstoties no Kellera rīcības, vairāk vai mazāk pieķeras pie Džeika Gilenhāla atveidotā detektīva rokas. Tas nenozīmē, ka filma aktīvi nosoda Džekmenu – nē, nebūt ne. Lai ko arī viņš nedarītu, lai cik arī brīžiem briesmīga viņa rīcība nekļūtu, gaisā nepārtraukti karājas jautājums – bet vai tu šādā izmisumā nebūtu gatavs darīt to pašu? Detektīvs Loki tāpēc zināmā mērā kļūst par saprāta balsi, par tēlu, ar kuru identificēties ir vieglāk, patīkamāk un it kā drošāk – viņš ir līdzjūtīgs, centīgs, apveltīts ar milzīgu vēlmi atrisināt šo lietu, bet viņa pielietotās metodes šķiet pieņemamākas. Tāpēc Villenēvs atļauj skatītājiem mesties uz vienu roku tieši ar Loki, ja šī iespēja šķiet pievilcīgāka, bet ar bijību noraugās uz Kelleru no it kā drošas distances, taču Prisoners nekļūst par soģi, pozicionējot Kelleru kā bezsirdīgu sātana izdzimumu. Tieši šī filmas nevēlēšanās krāsot pasauli tikai baltā vai melnā krāsā, liek tai izcelties uz neizteiksmīgu trillerīšu fona – ik uz stūra šeit slēpjas jauni jautājumi, jaunas morālas problēmas, kur pateikt, kuram ir taisnība, ir praktiski neiespējami.

Pilnīgi perfekti viss gan nav. Lai gan filma soļo pa savu iecerēto ceļu ar diezgan drošiem un pārliecinātiem soļiem, tā nedaudz saļogās pēdējā aktā, kur parādās pa kādai klišejai, bez kuras būtu bijis iespējams arī iztikt (pašas beigas gan nedaudz atsver šo problēmu, bet tomēr). Kā arī, par spīti savam ievērojamajam garumam, Prisoners tāpat atstāj pāris jautājumus karājamies gaisā, kuri varbūt pārāk netraucē tieši skatīšanās laikā, bet ienāk prātā pēc fimas beigām. Jautājumi var rasties arī par dažiem sekundāriem mesidžiem, kurus filma sūta – tās attieksme pret reliģiju ir atsevišķas diskusijas vērts temats. Taču tie lielākoties ir sīkumi, skatoties uz kopējā fona.

Filma ļauj kādā brīdī paspīdēt ikvienam no sava iespaidīgā aktieru sastāva – labus vārdus var teikt gan par Violu Deivisu, gan Terensu Hovardu, kā arī Mariju Bello, Polu Deino un Melisu Leo – taču galvenie darboņi šeit, protams, ir Hjū Džekmens un Džeiks Gilenhāls. Džekmens ir lielisks izmisušā Kellera lomā, fantastiski parādot viņa sāpes, bezspēcību un izmisumu. Džekmens brīžiem izskatās pēc Vilknadža, kuram kāds ir izrāvis viņa asmeņus, laupot viņam spējas pasargāt savu ģimeni tā, kā viņš to vēlētos. Man gan vēl iespaidīgāks likās Gilenhāls, kura klusākā, bet tikpat spēcīgā aktierspēle ir ievērības cienīga. Patīkami ir tas, ka filma neuzskatīja par nepieciešamu stāstīt mums pārāk daudz par pašu detektīvu Loki ārpus viņa karjeras – gandrīz kā garāmejot tiek pieminēts fakts, ka viņš ir neprecējies vientuļnieks, kurš ir izcils savā darbā, bet tas arī ir praktiski viss, ko mēs par viņu zinām. Nereti šādās filmās to veidotāji izjūt kārdinājumu atrast kādu personīgu saiti starp izmeklētāju un nozieguma upuriem, tādējādi it kā uzsverot situācijas dramatiskumu un ko tik vēl ne. Loki dara savu darbu tāpēc, ka tas ir viņa darbs – ja arī viņam ir kāda personīga trauma, kuru viņš dziedē ar šīs lietas palīdzību, mums par to, laimīgā kārtā, nekas teikts netiek. Gilenhāls lieliski atspoguļo Loki pārdzīvojumus un emocijas, ļaujot savām ekspresīvajām acīm bieži vien pateikt krietni vairāk nekā savām lūpām.

Prisoners nav filma, kuru skatīties ir viegli (vēl jo smagāka tā noteikti liksies cilvēkiem ar bērniem, jo bērna pazušana ir viens no ļaunākajiem vecāku murgiem), taču redzēt to ir vērts. Atsauksmēs par filmu brīžiem tiek piesaukts Deivida Finčera vārds, jo īpaši pieminot Se7en un Zodiac, un šie salīdzinājumi nav no plika gaisa izrauti. Prisoners tiešām brīžiem nedaudz atgādina abas šīs filmas (tajā ir gan elementi no Zodiac  – estētika, brīžiem parādītais noziedznieka skatu punkts, pat Džeiks Gilenhāls ir uzradies -, gan Se7en – tumšais drūmums, smagā tematika utt.), taču tā nekādā gadījumā nav to kopija. Villenēvs nav Finčera wannabe, taču arī viņš ir ieinteresēts nopietnas, domāt liekošas filmas veidošanā, kas viņam arī ir izdevies. Kino, kas pilnīgi noteikti nav domāts bērniem. Runāt un diskutēt par Prisoners varētu ļoti ilgi.