"Prometheus" (2012) 1

Šoreiz savas pārdomas sadalīšu divās daļās – pirmajā iztikšu bez spoileriem (tiem, kas šeit iemaldās filmu vēl neredzējuši), bet otrā pusē – jau ar spoilerīgām domām un komentāriem. Bet pirms vēl ķeros pie pašas filmas – blogeru rīkotais pasākums bija ļoti feins, turklāt vienmēr ir patīkamāk skatīties filmu pilnā zālē, kurā atrodas cilvēki, kurus filma interesē vismaz tikpat ļoti kā tevi pašu. Taču nu pie Prometheus – esmu diezgan pārliecināta, ka par filmu viedokļi krasi dalīsies. Vieniem tā liksies vairāk nekā cienīgs papildinājums un jaunieviesums jau zināmajai Alien franšīzei, kamēr citiem filma sagādās vilšanos, jo būs gaidīts kas pilnīgi cits. Savu lomu filmas uztverē spēlēs arī katra skatītāja līdzšinējās attiecības ar Alien filmām – ja nākot uz Prometheus kāds cer sagaidīt vēl vienu Alien, tad var nākties smagi vilties. 

Ridlija Skota Prometejs neapšaubāmi ir viena no visgaidītākajām filmām šogad. Arī es ar ļoti lielu interesi lūkojos šīs filmas virzienā, lai gan nekādu īpašu jūtu pret Alien franšīzi man nebija – pirmā filma man ļoti patika, bet Džeimsa Kamerona Aliens bija smaga vilšanās (ak, Džeims, es laikam nekad nemācēšu tavas filmas paciest), kamēr līdz trešajai un ceturtajai daļai vispār vēl ir jātiek. Kopumā varu teikt, ka manas cerības Prometheus attaisnoja. Ir pāris trūkumi, par kuriem nedaudz vēlāk, bet būtībā filma ir aizraujoša, ambicioza, krāšņa un uzdod daudz interesantus un gudrus jautājumus. Taču vēlreiz jāuzsver (ko arī pats Ridlijs Skots nenoguris metās atgādināt katrā intervijā), ka Prometheus nav Alien. Lai gan, protams, ka abām filmām ir arī kopīgas iezīmes, Prometheus darbojas pēc citiem spēles noteikumiem.

Prometeja sižets ir, kā jau minēju, ambiciozs – grupiņa zinātnieku dodas ekspedīcijā uz tālu planētu (ok, tīri tehniski runājot, mēnesi), kur cer atrast atbildi uz jautājumu – no kā ir cēlusies cilvēce, kāpēc mēs vispār eksistējam. Lieki piebilst, protams, ka tik gludi, kā viņi bija cerējuši, viņiem tur neiet. Prometheus brīžiem ir pietiekami baisa, pietiekami pretīga un satraucoša filma, lai skatītājiem liktu saviebties, taču tā nekad nekļūst par prastu slasheri, kur līķi tiek mētāti apkārt, tecinot litriem asiņu. Filma uzņem ātrākus darbības tempus otrajā pusē, kāpinot action līmeni, taču paralēli metot virsū arvien jaunus un jaunus jautājumus, uz kuriem tad skatītājiem ir jāmēģina rast atbildes.
Šis ir arī jautājums, kur domas, visticamāk, ka dalīsies visvairāk. Vai Prometheus ir gudri veidota filma, kas liek skatītājam aizdomāties un neiebaro visu ar karotīti? Vai tomēr tā ir paviršs savārstījums, kurš ir pilns ar sižeta caurumiem? Es pati vairāk sliecos pirmā varianta virzienā (par iemesliem nedaudz vēlāk, jo tur bez spoileriem neiztikt), taču domājams, ka būs neviens vien skatītājs, kurš pēc filmas noskatīšanās veltīs naida pilnas pārdomas Deimonam Lindelofam, kurš ir viens no scenārija autoriem. Nešaubos, ka, pateicoties saviem līdzšinējiem veikumiem, tieši viņš ir tas, kura virzienā tiks raidīta lielākā daļa sašutuma (vai tas būtu pelnīti, jau ir cits jautājums), bet viņš šajā gadījumā ir the easy target, lai gan, ja kādam būtu iebildumi, tad pieņemu, ka tos tikpat labi varētu vērst arī paša Ridlija Skota un Džona Speita virzienā. Nopietnāks trūkums, manuprāt, ir samērā plakanie tēli un ne visai oriģinālie dialogi, kuri reizēm izklausījās kā jau miljono reizi atgremotas klišejas. Filmas sākumā uz ekrāna parādās uzraksts, ka uz Prometheus klāja ir 17 apkalpes locekļi, bet filma tā kārtīgi uzmanību pievērš tikai diviem. Pārējie tikai katrs izpilda savu scenārijā ierakstīto uzdevumu, un tā arī tiek aizmirsti un ignorēti (vai piebeigti), neatstājot nekādu paliekošu emocionālu iespaidu.
Bet, ja brīžiem mulsinošos sižeta labirintus, ne pārāk attīstītos tēlus un ne tos oriģinālākos dialogus noliek malā, tad Prometheus tāpat ir filma, ko ir vērts redzēt. Pirmkārt jau tā ir ļoti krāšņa filma – lielākā daļa filmēšanas laukumu esot bijuši īsti, un to var manīt, jo nav šīs mākslīgās sajūtas, kāda mēdz būt, skatoties filmas, kuras ir praktiski pilnībā veidotas ar datoru. Arī 3-D šoreiz ir pielietots veiksmīgi (filma tika uzņemta ar 3-D kamerām, kas, acīmredzami, atmaksājas), un ļaunākajā gadījumā šī ekstra vismaz neliekas traucējoša. Arī skaņa filmā ir ne pa jokam, visa zāle gandrīz vai trīcēja. Mūzika ir neuzbāzīga, bet vairākās vietās salika īstos akcentus, pastiprinot situāciju.
Otrs veiksmīgākais Prometheus aspekts ir izvēlētie aktieri. Noomi Rapase pierāda, ka viņai ir nākotne Holivudā ar pirmo patiešām veiksmīgo lomu filmā angļu valodā (Sherlock Holmes: A Game of Shadows viņa nebija slikta, bet viņai, nabadzītei, tur patiešām nebija ko darīt). Viņas atveidotā Elizabete Šova filmas laikā tiek pakļauta visdažādākajām šausmām, ar kurām visām Rapase tiek galā spīdoši. Bet viņu pārspēj Maikls Fasbenders robota Deivida lomā – sākot jau ar nedabiski līganajām kustībām, jokainajiem manierismiem un brīžiem tukšo, bet baiso sejas izteiksmi, Fasbenders iemieso Deividu perfekti, kļūstot par vienu no visinteresantākajiem filmas tēliem. Būtībā neko sliktu nevar teikt arī ne par vienu no pārējiem aktieriem, vienkārši viņiem netiek doti tik daudzi brīži, kad paspīdēt. Šarlīze Terona lieliski tēlo korporatīvo maitu, Logans Māršals-Grīns enerģiski nospēlē zinātnieku Čārliju, veidojot pietiekami ticamu pāri kopā ar Rapasi. Man arī vienmēr ir liels prieks uz ekrāna redzēt Idrisu Elbu, kurš filmā atveido Prometheus kapteini. (Elba ir viens no tiem aktieriem, kurš man varētu lasīt priekšā kaut vai monolingvistisko vārdnīcu, es klausītos ar interesi.)
Uz Prometheus ir jāiet ar atvērtu prātu – nedrīkstētu sacērēties pārāk daudz un sabūvēt savā prātā iedomātus scenārijus, jo tad var nākties piedzīvot vilšanos. Taču, ja ir vēlme ļauties piedzīvojumam kopā ar Ridliju Skotu, necenšoties filmu salīdzināt ar Alien un tā turpinājumiem, tad Prometheus būs aizraujoši pavadītas pāris stundas, kas liks vēl ilgi domāt par uz ekrāna redzēto.
!!!Tālāk gan pilns ar spoileriem!!!
Minēju, ka viedokļi par filmu, visticamāk, ka dalīsies visvairāk tieši runājot par sižeta līkločiem. Prometheus met ārā ārkārtīgi daudz jautājumu, uz kuriem necenšas dot skaidras un nepārprotamas atbildes, daudz ko atstājot nepateiktu, liekot skatītājiem pēc tam spriest un zīlēt, kas un kā bija domāts un kas varētu sekot. Kamēr daudzus tas kaitinās, citiem tas liksies interesanti, liekot ar nepacietību lūkoties iespējamo turpinājumu virzienā. Es piederu pie otrajiem, tāpēc mani filmas uzdotie un, vismaz pagaidām, neatbildētie jautājumi vairāk fascinē, nevis sadusmo.
Prometheus ir detaļām pārpilna filma, kuras visas pirmajā skatīšanās reizē ievērot diez vai var, tāpēc lietderīgi būtu filmu noskatīties vēlreiz. Pieļauju, ka dažas lietas varētu kļūt skaidrākas otrajā skatīšanās reizē – kaut vai Deivida motivācijas viņa rīcībām. Vai viņš apzināti inficēja Čārliju, tāpēc, ka viņam to lika darīt Veilands? Vai tomēr Deivids rīkojās pats uz savu roku? Arī spekulēt par turpmāko notikumu attīstību varētu bezgalīgi. Vai Deivids un Elizabete atradīs meklēto?
To, ka sižetā varētu būt kādi caurumi, gan nenoliegšu – filmas laikā brīžiem nepameta sajūta, ka pietiekami ievērojama filmas daļa tomēr ir palikusi mētājamies uz montāžas telpas grīdas. Visvairāk tas ir attiecināms uz Veilandu un Vikersu – viņu attiecībām tiek pārbraukts pāri ļoti ātri, turklāt patiesībā tām nav nekādas fundamentālas nozīmes, jo būtībā fakts, ka Vikersa ir viņa meita, nemaina pilnīgi neko. Tāpat arī dažu varoņu rīcības ir diezgan neizprotamas vai vienkārši stulbas, kas liek apšaubīt situāciju loģiku. (Kāpēc divi apmaldījušies zinātnieki vienkārši nesēdēja vienuviet un negaidīja, kad pēc viņiem kāds atnāks nākamajā dienā, bet gan vazājās apkārt, iekuļoties vēl lielākās nepatikšanās? Turklāt kurš, pie vesela saprāta esošs cilvēks gramstītos gar apšaubāma paskata citplanētiešu čūsku, sakot: “Viss ir kārtībā, viss ir kārtībā.”?)
Vissmagāko vilšanos droši vien piedzīvoja skatītāji, kuri uz filmu devās, cerēdami ieraudzīt prīkvelu Alien. Lai gan filmā ir šī saikne ar Alien redzēto (beigās pat redzam tādu pusaugu alienīti, kā arī gigantiskais face-huggeris bija amizants), Skots ir nevis skaidri un detalizēti izskaidrojis Alien mīklas, bet gan ir atvēris durvis uz vēl lielākām, vēl neizpētītām platībām. Prometheus ir atstājis gan iespējas turpinājumiem, kas filmas finansiālas veiksmes gadījumā noteikti sekos, gan arī spēj stāvēt pati par sevi, atstājot mīklas un mistiskus pavedienus.
Pēc Prometheus noskatīšanās to tagad būtu ļoti interesanti analizēt, īpašu uzmanību pievēršot ārpus filmas atrodamajiem resursiem. Pirmkārt jau ir jāsāk ar ļoti veiksmīgajiem filmas viral videos – sākot ar Gaja Pīrsa TED talk , un turpinot gan ar Happy birthday, David, gan Elizabetes Šovas lūgumu Veilandam finansēt viņas ekspedīciju. Jā, uz tiem var lūkoties tikai kā uz lieliskiem mārketinga līdzekļiem, bet iespējams, ka tajos var atrast ko vēl pēc filmas noskatīšanās. Piemēram, Šovas klips ļoti daudz pasaka par viņu kā tēlu – tajā ir redzama viņas neatlaidīgā daba, viņa pamanās atstāt viegli apsēstas personas iespaidu. Tā rezultātā viņas rīcība filmas beigās – nevis doties uz Zemi, bet gan mēģināt sameklēt inženieru mājvietu, jo tikai tur viņa varēs atrast atbildes uz visiem saviem jautājumiem – nepārsteidz. Tāpat viedokļi varētu dalīties par mīta par Prometeju nozīmi. Turklāt vai Lawrence of Arabia ir tikai nejauši izvēlēta filma? (Tā kā neesmu filmu redzējusi, tagad tā ir uzlēkusi manu skatāmo filmu augšgalī.)
Prometheus ambīcijas ir ārkārtīgi lielas – filma spēlējas ar idejām par kreacionismu un cilvēces jēgu kā tādu. Par to, cik veiksmīgi Skotam tas viss ir izdevies, var strīdēties. Manuprāt, filma ir pietiekami veiksmīga un ir lielisks papildinājums “gudro” sci-fi filmu kompānijai. To, vai tā ir izcila filma, rādīs laiks. Reizēm filmas netiek novērtētas vai tiek, tieši pretēji, pārvērtētas brīdī, kad tās parādās kinoteātros. Kad norims ar nepiepildītajām vai pārpildītajām cerībām saistītās žēlabas vai prieka saucieni, būs interesanti pavērot, vai viedokļi par Prometheus mainīsies.