R-r-reitingi jeb kas notiek ar filmu klasifikāciju Latvijā 8

rating

Pagājušajā nedēļas nogalē Twitterī iesākās neliela diskusija par nupat uz kinoteātru ekrāniem nonākušo filmu Prisoners un tai šeit piešķirto reitingu “12+”, kas nozīmē to, ka bērniem līdz 12 gadu vecumam filmu skatīties nav ieteicams (neesmu pārliecināta, ka vārds “reitings” ir precīzs termins šajā gadījumā, bet, tā kā labāku apzīmējumu izdomāt nevaru, nāksies vien samierināties ar šo barbarismu). Viss iesākās ar kinocast.lv Sergeja tvītu par seansa laikā redzēto.

Arī seansā, kuru apmeklēju es, gadījās redzēt ko līdzīgu ar bērniem, kuri bija pāris gadus vecāki, bet kuriem filma nekādā gadījumā nav piemērota – Prisoners ir smaga, nežēlīga drāma, kurā ir ne viens vien brutāls skats. Turklāt atainotā vardarbība ir ne tikai fiziska, bet arī emocionāli smaga – par bērniem piemērotu izklaidi filmu nekādā gadījumā nosaukt nevar. Tāpēc radās divi jautājumi – kāpēc Prisoners ir piešķirts šis salīdzinoši maigais “12+” reitings un cik liela jēga no šīs klasifikācijas sistēmas vispār ir? Kinoteātris jautājumu par Prisoners reitingu pāradresēja filmas izplatītājiem ACME Film, kuri vēlāk atzina, ka reitings nav bijis atbilstošs, solot to nomainīt uz krietni piemērotāko “16+”, kas arī, gods godam, ir izdarīts.

Prisoners gaījums tātad tika atrisināts, un jācer, ka mazi bērni šīs filmas laikā pa kinoteātra zāli neskraidīs. Taču šī nav pirmā reize, kad filmai piešķirtais šejienes reitings ir mulsinājis, bet, tā kā pie mums par šo jautājumu runāts tiek ļoti reti, nekāda lielā brēka celta netika. Bet jautājums, kas īsti un kā notiek ar filmu klasifikāciju Latvijā, mani nedaudz ieinteresēja. Jautājums par reitingiem un to īstenošanu dzīvē primāri, protams, skar vecākus, kurus var interesēt, vai attiecīgā filma būtu viņu atvasēm atbilstoša. Tāpēc, no vienas puses, filmu klasifikācijas sistēma un tās reālais pielietojums ir svarīgs visiem tiem, kurus uztrauc mūsu spožās nākotnes labklājība un prāta šķīstums. Bet, no otras puses, brīdī, kad filmas laikā sāk kliegt un brēkt kāds bērnelis, kura vecāki nav aizdomājušies, ka viņam šī filma varētu būt nedaudz nepiemērota, reitingu sistēmas efektivitāte (vai arī tās trūkums) sāk skart arī visus tos, kuriem bērnu nav un kurus bērnu pasargāšana no baisām lietām neuztrauc. Septiņgadnieks, kurš pārbīsies, skatoties Zāģi, ne tikai, iespējams, gūs traumu uz mūžu, bet viņa klātbūtne būs izbojājusi kinogājienu arī visiem pārējiem (nevajag nemaz Zāģi – reiz redzēju divgadnieku, kurš sāka skaļi raudāt Ice Age laikā un pēc tam ar māti visu filmu nosēdēja ārā pie durvīm, gaidot tēvu ar otru brāli).

Kā jau minēju, šis temats, vismaz publiskā telpā, pie mums apspriests praktiski netiek. Reitingiem piemīt tik garāmejoša nozīme, ka lielākā daļa kinogājēju ne aci neuzmet tiem cipariņiem vai burtiem, kas rēgojas blakus filmu nosaukumiem. Interesanti turklāt, ka reizēs, kad ir bijusi saruna par kādas filmas reitingu, visbiežāk tiek izmantota ASV reitingu sistēmas terminoloģija (PG, PG-13, R, NC-17), kas ir krietni pazīstamāka nekā vietējā. Sekojot kādas filmas tapšanas gaitai, brīdī, kad MPAA (Motion Picture Association of America) tai piešķir kādu no reitingiem, rodas zināma nojausma par to, ko no filmas gaidīt lamuvārdu, vardarbības, etc. ziņā. Mūsu vietējā klasifikācija ar tādu informācijas apjomu apaugusi kaut kā nav, turklāt runā par to tiešām reti, ko rezumēja kinokults.lv Sergejs:

Bet varbūt tomēr par visu pēc kārtas. Ja jau ierunājos par MPAA, tad palūkosim, kāda reitingu sistēma tiek pielietota divās valstīs, kuru ražojumus mēs visbiežāk redzam uz mūsu kinoteātru ekrāniem – ASV un Lielbritāniju. ASV tiek pielietota jau minētā MPAA reitingu sistēma:

  • G – General Audiences (filmu var skatīties jebkura vecuma skatītājs)
  • PG – Parental Guidance Suggested (pirmstīņu vecuma bērniem filmu ieteicams skatīties kopā ar vecākiem)
  • PG-13 – Parents Strongly Cautioned (filma var saturēt skatus, kuri būtu nepiemēroti bērniem līdz 13 gadu vecumam)
  • R – Restricted (jauniešiem līdz 17 gadu vecumam filmu ir atļauts skatīties tikai pieaugušo klātbūtnē)
  • NC-17 – No One 17 & Under Admitted (jaunākiem par 18 gadiem filmu apmeklēt nav atļauts)

Iesniegt filmu vērtēšanai MPAA nav obligāti veicama darbība, bet tas tiek darīts praktiski vienmēr, jo kinoteātri ne-reitotas filmas visbiežāk vienkārši nerādīs. Katrai filmai piešķirtais reitings tiek arī paskaidrots sīkāk, kā to var redzēt tajā nelielajā taisnstūrī, ko ļoti bieži var redzēt, skatoties, piemēram, filmu treilerus, pirms kuriem jau laicīgi tiek parādīta informācija par pašu filmu, ja tai jau ir piešķirts reitings. Tieši šis skaidrojums, manuprāt, ir vērtīgākā reitinga daļa – R reitinga elementi var būt dažādi, un detalizētāka informācija var atļaut pieņemt pareizo lēmumu, vai ļaut bērnam skatīties attiecīgo filmu vai nē (varbūt, piemēram, filmai ir piešķirts R reitings tikai lamuvārdu dēļ, un vecākus tas neuztrauc atšķirībā no, piemēram, brutālas vardarbības). Nereti gadās, ka filma tiek pārmontēta pēc tam, kad tai ir piešķirts reitings, kas neapmierina studiju (visbiežāk tas tiek darīts, lai no R reitinga pārietu uz PG-13, jo dažām filmām ir ārkārtīgi svarīgas tieši tīneidžeru masas, kuras gāztos iekšā kinoteātros, kas R reitinga gadījumā būtu neiespējami).

Šī ASV reitingu sistēma bieži vien tiek pelta un gānīta tās negodīguma un pērkamības, kā arī dīvaino lēmumu dēļ. Pirms pāris gadiem The King’s Speech tika piešķirts R reitings, kas filmu redzējušajiem var šķist nedaudz neizprotami, jo filmā nekā tāda nav – taču R reitings tika nopelnīts ar pāris F-bumbām, kuras Kolins Fērts izkliedz runas terapiju laikā, un tas acīmredzot maigajām vērtētāju ausīm ir bijis pārāk liels pārkāpums. (Interesanti, ka arī Lielbritānijā filma saņēma ASV reitinga ekvivalentu, bet pēc Toma Hūpera protestiem reitings tika samazināts – bet par Lielbritāniju pēc brītiņa). Vēl viens salīdzinoši nesens un savdabīgs gadījums, kas nāk prātā saistībā ar reitingu peripetijām ASV, ir Blue Valentine, kurai sākotnēji tika piešķirts baisais NC-17 ainas dēļ, kurā Raiena Goslinga atveidotā varoņa galva noslīdēja līdz Mišelas Viljamsas kājstarpei (EIFĒMISMI, ja nu kāds nesaprata) – līdzīgi kā ar filmām, kurām vispār nav reitinga, daudzi ASV kinoteātri atsakās rādīt NC-17 filmas, kas var nozīmēt totālu box office nāvi. Pēc skaļas skandalēšanās, kurā MPAA tika apsūdzēta seksismā un mizōdžonijā jeb sieviešu nīšanā (daudzas filmas, kurās vīrietis ir on the receiving end, tā teikt, saņem veco labu R reitingu, bet, ja ir otrādi, tad, MPAA-prāt, acīmredzot esot ārprāts), filmai tika piešķirts R reitings bez jebkādiem labojumiem pašā filmā. Kā jau minēju, organizācija un sistēma tātad tiek peltas bieži vien, nereti tiek piesaukts cenzūras vārds, bet neko labāku laikam neviens tā arī nav spējis izdomāt. (Stāstu par MPAA negodībām utml. ir bezgala daudz, tāpēc, ja ir interese, tad to noteikti var pētīt dziļāk – ir arī dokumentālā filma This Film Is Not Yet Rated, kura tieši aplūko šīs sistēmas īpatnības, bet es pati to neesmu redzējusi.)

Lielbritānijā sistēma ir līdzīga – reitingus piešķir nevalstiskā organizācija British Board of Film Classification (BBFC), bet atšķirībā no ASV šeit filmas iesniegšana vērtēšanai būtībā ir obligāta. Teorētiski vietējām pašvaldībām ir tiesības pašām lemt par reitingiem, bet praksē tās vienmēr seko BBFC norādījumiem.

  • U – Universal (filmu var skatīties jebkura vecuma skatītāji)
  • PG – Parental Guidance (filmā ir ainas, kas var būt nepiemērotas maziem bērniem)
  • 12A – bērni līdz 12 gadu vecumam filmu var apmeklēt tikai pieaugušā pavadībā (reitings “12”  – t.i., bez “A” – tiek izmantots DVD/BluRay)
  • 15 – filmu drīkst skatīties tikai apmeklētāji vecāki par 15 gadiem (atšķirībā no ASV, kur filmas ar R reitingu jaunāki skatītāji drīkst apmeklēt pieaugušo pavadībā, cik es saprotu, Lielbritānijā filmu ar “15” reitingu jaunāki bērni nedrīkst skatīties vispār)
  • 18 – filmu drīkst skatīties tikai no 18 gadu vecuma (ir arī reitings “R18”, bet tas būtībā nozīmē īstāko pornogrāfiju, un filmas ar šādu reitingu drīkst izrādīt tikai speciālos kinoteātros)

Lielbritānijā eksistē arī neoficiāls apzīmējums “E” (exempt) filmām, kurām nav obligāti nepieciešama vērtēšana – tādas ir filmas, kas ir veidotas kā mācību materiāli, instrukcijas, utml., respektīvi, filmas, kuras nav domātas izklaidei. Šādām filmām nereti tiek izmantots šis “E” logo, lai gan tas nav obligāts un nav oficiāls, bet nodrošina zināmu atpazīstamību skatītājiem. Interesanti, ka pie šādām filmām tiek pieskaitītas arī muzikālās dokumentālās filmas par spīti tam, ka tādās nereti ir dzirdama rupja valoda. Arī Lielbritānijas sistēma un BBFC nereti tiek gānīta kā cenzūru veicinoši iestādījumi. Tāpat kā ASV, arī šeit filmu veidotāji reizēm ir gatavi veikt izmaiņas pašā filmā, lai iegūtu vēlamo reitingu. Tā, piemēram, nesen The Hunger Games Lielbritānijā zaudēja 7 sekundes asiņainu kadru, to vietā iegūstot “12A” reitingu. (Ja intriģē jautājums, kā lietas notiek Jū-Keijā, varu ieteikt paklausīties Empire podkāstu, kur šis jautājums ir diezgan interesanti iztirzāts kopā ar BBFC pārstāvi – potenciālais baudījums gan, protams, ir atkarīgs no katra individuālās vārda “interesanti” definīcijas).

Bet atgriezīsimies mūsmājās. Latvija ir maza un skatītāju šeit nav ārkārtīgi daudz, tāpēc atbilstoši mūsu iegribām neviens, protams, filmas graizīt netaisās. Taču tas nenozīmē, ka mums nav pašiem savas sistēmas, pēc kuras klasificēt filmas. Šobrīd spēkā ir Ministru kabineta 2010. gadā pieņemtie Filmu klasifikācijas noteikumi, kuri precizē, kādi reitingi šeit var tikt piešķirti un pēc kādiem kritērijiem. Mūsu reitingi tātad ir:

  • U – universālai auditorijai (filma paredzēta visu vecumu personām)
  • 7+ – filma paredzēta personai, kas sasniegusi vismaz 7 gadu vecumu
  • 12+ – filma paredzēta personai, kas sasniegusi vismaz 12 gadu vecumu
  • 16+ – filma paredzēta personai, kas sasniegusi vismaz 16 gadu vecumu
  • 18+ – filma nav paredzēta nepilngadīgai personai

Ja mēs salīdzinām ar ASV un Lielbritānijas sistēmu, tad redzam, ka pie mums ir izvēlēts kas līdzīgs, nedaudz mainot dažus vecuma kritērijus. Klasifikācijas noteikumu apakšā ir iespējams aplūkot tabulu, kur ir sīkāk paskaidrots, kādi kadri nedrīkstētu būt redzami attiecīgās vecuma kategorijas filmās. Principā it kā viss izskatās visnotaļ saprātīgi un pieņemami (nedaudz māc šaubas, vai vispār ir kāda “16+” filma, kura atbilstu uzstādītajiem noteikumiem, jo tie šķiet nedaudz skarbi, bet, nu, interpretācijas iespējas pieļauj variāciju).

Šobrīd spēkā esošie Filmu klasifikācijas noteikumi ir diezgan īss dokuments, kurā vismaz, manuprāt, ir diezgan daudz neskaidrību (es gan tekoši legalese nerunāju, tapēc varbūt vienkārši esmu tumsoņa, kas kaut ko tur nesaprot). Noteikumi paredz, ka filmas reitingu nosaka tās izplatītājs, vadoties pēc producentu noteiktā vai arī darot to pats. Tāpat ir noteikts, ka filmas izplatītājiem “ir pienākums filmas klasifikācijas indeksu darīt zināmu filmas skatītājiem (patērētājiem) labi redzamā, saprotamā un nepārprotamā veidā (piemēram, norādot uz filmas ieraksta vai tā iepakojuma, izvietojot uz plakātiem un citiem filmas reklāmas un informācijas materiāliem, norādot pirms filmas demonstrēšanas vai pārraides vai tās laikā).” Par to, cik precīzi šie noteikumi tiek ievēroti reālajā dzīvē, var diskutēt – klasifikācija it kā ir redzama, bet par to, vai tā ir “labi redzama, saprotama un nepārprotama”, māc šaubas. Tāpat diezgan interesanti ir tas, ka nav skaidrs, kā šai klasifikācijai būtu jādarbojas praksē – vai filmas, kurām ir piešķirts, piemēram, reitings “12+” ir aizliegts rādīt bērniem jaunākiem par 12 gadiem, vai tas nozīmē, ka filmu bērni līdz 12 gadu vecumam drīkst skatīties tikai vecāku pavadībā,  vai arī tas ir vienkārši informatīvs marķējums? Nelielu skaidrību ievieš 6. noteikumu punkts:

6. Filmu, kas klasificēta ar filmas klasifikācijas indeksu 18+, aizliegts izplatīt personām, kuras ir jaunākas par 18 gadiem. Lai pārliecinātos par filmas skatītāja (patērētāja) vecumu, filmas izplatītājam ir pienākums pieprasīt, lai filmas skatītājs (patērētājs) uzrāda personu apliecinošu dokumentu. Pēc filmas izplatītāja vai kontroles iestādes pieprasījuma filmas skatītāja (patērētāja) pienākums ir apliecināt personas identitāti un vecumu, uzrādot personu apliecinošu dokumentu.

No šī punkta var secināt, ka visiem pārējiem reitingiem nav aizlieguma spēka – tātad bērni jaunāki par norādīto vecumu arī drīkst apmeklēt attiecīgās filmas, un reitings kalpo tikai kā informatīvs līdzeklis vecāku zināšanai.

Taču ar to jautājumi nav galā. Šobrīd spēkā esošajos noteikumos nav atrodama informācija par to, ko darīt: a) gadījumā, ja, manuprāt, filmai piešķirtais reitings neatbilst (i.e., kādā institūcijā es, kā neapmierināts skatītājs, varētu vērsties ar savām sūdzībām); b) pie kā vērsties gadījumos, kad netiek ievērots iepriekš minētais 6. noteikumu punkts; c) kādas sekas var piemeklēt filmu izplatītājus par šī punkta neievērošanu? Būtībā izskatās, ka valda visnotaļ liela pašdarbība, kuras plūsmu neviens tā īsti nekontrolē. Ja mani kaut kas neapmierina, tad vienīgais, ko es acīmredzot varu darīt, ir vai nu rakstīt sūdzību vēstules izplatītājiem, kuras tie var mierīgi ignorēt, vai arī celt brēku publiskā telpā ar cerību, ka kāds sadzirdēs un kaut kas lietas labā tiks darīts (jādomā gan, ka neviens šeit ļauni par šādām sūdzībām nepasmiesies, bet gan būs ieinteresēts palīdzēt saviem skatītājiem, kā to pozitīvais piemērs ar Prisoners un ACME Film arī laimīgā kārtā parāda). Bet tāpat – kāda jēga ir no noteikumiem, ja nav skaidrs, kādas sekas būs to neievērošanai?

Vēl jo interesantāk lietas izskatās tad, ja palūkojas, kādi bija iepriekšējie Ministru kabineta filmu klasifikācijas noteikumi, kurus 2010. gadā pieņemtie aizstāja. Pirms tam ar filmu klasifikāciju nodarbojās Nacionālais Kino centrs, kuram filmu izplatītāji iesniedza filmu ar klasifikācijas indeksu, kura atbilstību centrs pēc tam pārbaudīja, nepieciešamības gadījumā iesakot izmaiņas. Šajā noteikumu versijā ir atrodama arī atbilde uz manu iepriekšējo jautājumu, pie kā var vērsties gadījumos, kad šķiet, ka filmai ir piešķirts neatbilstošs reitings. Gadījumos, kad ir radušās sūdzības, skatītāji varēja vērsties ar iesniegumiem Nacionālajā Kino centrā, kur komisija šīs sūdzības izskatīja. Ar jautājumiem b) un c) vecie noteikumi gan nepalīdzēs – spēkā esošo noteikumu 6. punkts vecajā versijā atrodams nav. Šis aizliegums tātad ir ticis pievienots 2010. gadā, bet līdz ar to ir arī uzradušies jauni jautājumi. Vēl viens, ne ar kino, bet ar filmām saistīts jautājums – Ministru kabineta noteikumi attiecas ne tikai uz kinoteātros izrādītām filmām, bet arī uz filmu ierakstu pārdošanu un televīziju. Ja par DVD/Blūreju pirkšanu it kā būtu puslīdz skaidrs, kā to var izkontrolēt, tad jautājumi ir par televīziju. Kā šis 6. punkts tiek realizēts televīzijā? Kā var noteikt, ka filma netiek izplatīta nepilngadīgām personām? Tā ir televīzijas kanāla vai attiecīgā bērna vecāku atbildība (respektīvi, kurš šajā situācijā ir vainīgais)? Bet principā tas ir moot point, jo, kā minēju, nav skaidrs, kāds sods pienāktos par šī punkta neievērošanu.

Tiktāl par likumiem un noteikumiem. Bet kā tie tiek izmantoti reālajā dzīvē? Vidējais aritmētiskais skatītājs, visticamāk, bieži vien izvēlas, kādu filmu skatīties vai nu uz vietas kinoteātrī vai arī papētot kādus informatīvos materiālus, vai arī kinoteātru interneta mājaslapas (vidējais aritmētiskais skatītājs arī diez vai pirms tam ir šausmīgi iedziļinājies filmas tapšanas gaitā, lai būtu fantastiski detalizēti informēts par attiecīgās filmas potenciālajiem baisajiem skatiem). Tātad informācijai par filmu būtu jābūt labi pieejamai gan pašos kinoteātros, gan to mājaslapās, turklāt ar paskaidrojumiem, ko attiecīgais reitings nozīmē. Tāpēc interesanti būtu palūkoties, kas atrodams mūsu kinoteātros (būšu bezkaunīga un pievērsīšos tikai Rīgas lielākajiem kinoteātriem).

Mūsu lielākajā kinoteātrī Forum Cinemas informācija par filmas reitingu ir redzama gan informatīvajos repertuāra bukletos, gan arī pie kasēm, kur pie seansu laikiem ir arī norādīts vecuma ierobežojums. Ļoti vērtīgi būtu šos ierobežojumus kaut kādā veidā norādīt arī pie pirmajā stāvā esošās plakātu sienas, kur daudzi cilvēki, aplūkojot plakātus, izvēlas, kādu filmu skatīties – turklāt plakāta bilde pati par sevi var būt ļoti maldinoša, ja tajā neieskatās rūpīgāk. Kā piemēru var minēt Ted, uz kuru milzīgās masās nāca gan bērni vieni paši, gan arī vecāki ar bērniem, jo tālāk par rotaļlācīti neviens nepaskatījās). Arī mājaslapā reitingi ir labi redzami un paskaidroti. Ja mājaslapā parakņājas vēl dziļāk, tad zem sadaļas biļetes ir arī atsevišķi atrodama informācija par vecuma ierobežojumiem. Forum Cinemas ir pieeja gana plaša informācija par filmu klasifikāciju, turklāt mājaslapā ir pat norādīts links uz Ministru kabineta noteikumiem, uz kuriem ir balstīta klasifikācijas sistēma. Taču ir arī viena dīvainība – zem reitingiem ir atsevišķi norādīts iepriekš pieminētais 6. noteikumu punkts par to, ka filmu ar reitingu “18+” ir aizliegts izrādīt nepilngadīgām personām. Viss it kā būtu skaisti un lieliski, bet starp reitingiem un to apzīmējumiem ir atrodama kāda ļoti interesanta parādība – eksistē divi dažādi “18+”  reitingi. Viens no tiem ir sarkanais aplis, kas paredz, ka filmu skatītājiem jaunākiem par 18 gadiem skatīties ir aizliegts. Bet ir arī otrs “18+”, kuram it kā ir tikai rekomendējošs raksturs – zilais rombs, kurš tikai ieteic filmu nepilngadīgiem apmeklētājiem neskatīties. Principā šāds rekomendējošais “18+” eksistēt nedrīkstētu – ja filmai ir “18+”, tad to ir aizliegts skatīties nepilngadīgām personām un punkts. Kādā veidā tiek nošķirts šis “smagais 18+” no “maigākā 18+”? Šī gada sākumā, kad uz ekrāniem nonāca Kventina Tarantino Django Unchained, tai sākotnēji bija piešķirts biedējoši sarkanais “18+” aizliegums. Bet pēc tam, kad, protams, satraucās Tarantino fani, kuri pilngadību sasnieguši vēl nav, aizliegums pārvērtās šajā rekomendācijā.

Tātad sanāk, ka uz filmu tomēr beigās varēja doties jaunieši, kas vēl nebija sasnieguši 18 gadu vecumu, lai gan filmu klasifikators paredz, ka filmas ar šādu reitingu pēc definīcijas ir aizliegts izrādīt nepilngadīgām personām. Django gadījums ir diezgan intriģējošs – diemžēl Cinamon mājaslapā informāciju par filmu vairs nav iespējams atrast, bet vismaz vecie repertuāru bukletiņi man apgalvo, ka filmas reitings tur ir bijis “16+”, tāpat kā Multikino (kur vēl radās šāda reitingu atšķirība?) Pārāk bieži problēmas ar ierobežojumu precizitāti it kā nav novērotas, bet reizēm tomēr gadās – vēl viens piemērs, ko atceros, ir Premium Rush, kura “7+” mani dziļi mulsināja (“7+”, starp citu, turklāt arī nozīmē, ka uz to ir pieejamas bērnu biļetes par pazemināto cenu un ģimenes biļetes – tātad vecāki, ieraugot šo reitingu, varētu būt vēl papildus motivēti savas atvases aizvest tieši uz šo filmu, kuru par sešgadniekam piemērotu saukt negribētos ).

ETA: Šos dažādos “18+” reitingus es aiztreisoju līdz Wikipēdijai, kuras novecojusī informācija šoreiz ir noderīga – šāda klasifikācija ir bijusi 2007. gadā un laikam arī pirms tam.

Ja jau pieminēju Cinamon un Multikino, tad ir vērts palūkoties, ko viņu mājaslapas mums var pastāstīt par filmu reitingiem. Arī Cinamonā ir norādīti šie reitingi un to nozīme, kā arī ir ielikts links uz Ministru kabineta noteikumiem, uz kuriem šie reitingi ir balstīti. Ir arī atsevišķi norādīts vairākkārt pieminētais 6. punkts par filmām ar reitingu “18+”. (Cinamon mājaslapā ir arī diezgan vērtība piebilde ar aicinājumu uz kino nevest bērnus, kas ir jaunāki par 2 gadiem – tas, protams, galvenokārt ir domāts pašu bērnu labklājības dēļ, bet to der atcerēties arī tāpēc, ka bērnelis, kas brēks seansa laikā bojās prieku ne tikai pats sev, bet arī visai pārējai zālei. Es redzēju vecākus, kuri ar zīdaini, kas ir iekārts slingā, devās uz Looper. Teorētiski aizliegts tas nav, bet par prāta darbu es to ne tik nesauktu. Arī Forum Cinemas mājaslapā pie noteikumiem šī rekomendācija ir atrodama.) Tikmēr Multikino skaistu apkopojumu par reitingiem un klasifikāciju atrast es nemācēju, bet principā tie ir vairāk vai mazāk pieminēti starp kinoteātra noteikumiem un pie katras filmas šis reitings ir arī norādīts. Vēl vienā no Rīgas zināmākajiem kinoteātriem – Splendid Palace – atsevišķas informācijas par reitingiem nav, bet pie dažām filmām šie vecuma ierobežojumi ir atrodami (to atrašanās vai neatrašanās pie filmas apraksta gan, šķiet, ir pilnīgi arbitrāras). K-Sunī pie katras filmas ir informācija par vecuma ierobežojumiem. Splendid Palace un K-Sunim gan apmeklētāju loks ir nedaudz specifiskāks nekā multipleksiem, tāpēc tur varbūt šo informācijas trūkumu var arī piedot – ja 10-gadnieku masas būtu šturmējušas Blue Valentine seansus, tad mums būtu problēma, bet diez vai tā bija.

Būtībā izskatās, ka filmu klasifikācijas jautājumi pie mums šobrīd iet tādā pašplūsmā, kur kaut kādi noteikumi ir, bet to ievērošanu un efektivitāti tā īsti laikam neviens nekontrolē, kas nozīmē, ka mums ir jāpaļaujas uz izplatītāju godprātību – esmu labticīga, tāpēc domāju, ka mūs neviens apzināti nekrāpj, bet tomēr – šī neskaidrība ir mulsinoša.

Es negribu apgalvot, ka rekomendējošā sistēma ir slikta. Valstij bērni nav jāaudzina ar brutāliem aizliegumiem skatīties filmas – tas ir jādara viņu vecākiem (ar šiem retajiem, ļoti smagajiem “18+” izņēmumiem – ja kāds vecāks apsvēra, piemēram ļaut bērnam skatīties Antichrist, tad tas jau ir bezcerīgs gadījums never mind, izrādās, ka Antichrist ir bijis reitings “16+” – the more you know). Lēmums, vai ļaut bērnam skatīties filmu vai nē, jebkurā gadījumā ir jāpieņem attiecīgā bērna vecākiem, bet, lai viņi spētu pieņemt viņiem pareizu lēmumu, ir jābūt pieejamai pilnīgai informācijai, kas, spriežot pēc šībrīža situācijas ne vienmēr var notikt. Kā jau minēju sākumā, arī bezbērnu skatītāji (tādi kā es) ir ienteresēti, lai seansos pieaugušākiem cilvēkiem domātām filmām neatrastos skatītāji, kuriem filma nav piemērota – jo tas ne tikai nozīmē to, ka var tikt traumēts kāds no mūsu nākotnes potenciālajiem spīdekļiem, bet arī to, ka šis bērns var izbojāt skatīšanās prieku visiem pārējiem. Brīdinājumiem par ieteicamajiem vecuma ierobežojumiem būtu vēlams būt vēl uzskatāmākiem un skaidrākiem. Ja kaut kur kinoteātrī ir redzams tobrīd uz ekrāniem esošas filmas plakāts, tad būtu vēlams, lai kaut vai stūrītī būtu redzams neliels kvadrātiņš ar vecuma ierobežojumu. Arī pirmsfilmas treileru sākumos šis ierobežojums varētu kaut uz mirkli pavīdēt filmām, kurām reitings jau ir zināms. Vēl viens variants varētu būt nedaudz bargāka reitingu sistēma – ja filmai ir reitings “12+”, tad to nav ieteicams skatīties bērniem jaunākiem par šo vecumu, bet tai vecuma grupai, kas ir aiz iepriekšējās grupas, to apmeklēt būtu aizliegts (i.e., “12+” drīkst apmeklēt 7-12 gadīgie, lai gan nav ieteicams, bet bērni līdz 7 gadu vecumam nedrīkst to apmeklēt vispār). Tāpat arī ar “16+” – 12 – 16 gadu vecie jaunieši filmu skatīties drīkst, lai gan nav ieteicams, bet līdz 12 gadu vecumam ieeja ir aizliegta. Tad nebūs jāskatās, kā uz Resident Evil: Retribution tēvs ir atvilcis savus piecus un septiņus gadus vecos dēlus (patiess gadījums). Jo, lai gan, kā iepriekš teicu, bērnu filmu skatīšanās paradumi ir vecāku atbildība, būtu jānodrošinās arī pret totāliem stulbeņiem.

Noslēgumā – es ceru, ka, skatoties 12 Years a Slave, man nebūs jānovēro vecāku bezatbildības vai neinformētības trūkuma augļi.