Rust and Bone (2012) 0

Rūsa līdz kaulam nav viegla un vienkārša skatāmviela. Taču tā arī nav tik brutāla, lai pēc filmas noskatīšanās vienīgā atlikusī vēlme būtu iet nolēkt no tuvākās klints. Patiesība, kā jau tas nereti gadās, slēpjas kaut kur pa vidu – Žaka Odijāra filma ir spēcīga un iedarbīga, bet izjusta un patiesa, saglabājot samērā cerīgu skatu uz dzīvi ar visām tās radītajām problēmām un pārpratumiem. Pieplusojot klāt fantastiskus sniegumus no Marionas Kotijāras un Matiasa Šonarta, kopā sanāk lieliska drāma ar spēcīgu pēcgaršu.
Lai gan atainotie notikumi ir daudzējādā ziņā traģiski, par klasisku tearjerkeri filmu negribētos saukt – tai nepiemīt salkans sentiments, turpretī skarbs reālisms gan ir atrodams pārpārēm.* Odijārs nekautrējas dzīvi parādīt no nesmukās puses – jau pašā sākumā mēs redzam Ali un viņa mazo dēlēnu sēžam vilcienā un ēdot turpat vagonā atstātajos atkritumos atrastās brokastis. Arī apkārtējā vide un telpas, kurās galvenie varoņi uzturas, visbiežāk ir netīra un nolaista. Taču ik pa laikam tas tiek kontrastēts ar skaistām gaismas spēlēm jūras ūdenī vai pastkartītes cienīgu apsnigušu mežu, tuvojoties filmas beigām.
Odijārs lēnām un pacietīgi pēta un būvē Ali un Stefānijas savstarpējās attiecības, kas pēc nejaušās iepazīšanās klubā vēlāk pārvēršas neparastā draudzībā. Abi divi ir dzīves apbružāti, katrs savā veidā nelaimīgi, bet viens otrā viņi rod pārliecību pār sevi, smeļas enerģiju. Pārējie tēli filmā kalpo tikai kā papildus līdzekļi, ar kuru palīdzību parādīt kādu citu šķautni vienā no galveno tēlu personībām – tas attiecas arī uz Ali dēlu Samu, par kuru, lai gan ieņem ļoti svarīgu lomu filmā, skatītāji uzzina maz. Tā rezultātā pāris gali filmas beigās paliek vaļīgi – piemēram, Ali māsa beigu beigās iznāk diezgan nesimpātiska personība, lai gan ļoti šaubos, vai tas tā būtu domāts. Taču tas nav pārāk svarīgi, jo gan Ali, gan Stefānija ir magnētiski un fascinējoši tēli, kuru personīgajām traģēdijām sekot līdzi ar vienaldzību nav iespējams. Iztiekot bez spoileriem, atzīšos, ka filmas pēdējās 20 minūtes sēdēju krēslā absolūti sastingusi ar sažņaugtu sirdi.
Galvenais nopelns pienākas Marionai Kotijārai un Matiasam Šonartam, kuri kopā uz ekrāna ir neparasts pāris, bet dīvaini saderīgs. Kotijāra ir patiešām fantastiska, nebaidoties izskatīties noplukusi (bet tāpat viņa ir brīnišķīgi skaista – balta skaudība, es ar nedēļu nemazgātiem matiem tik daiļi vis neizskatītos) – Rūsa līdz kaulam pierāda to, ka, lai gan viņa ir lieliska arī angliski runājošajās lomās, ērtāk Kotijāra noteikti jūtas, runājot franciski. Kotijāras tēlojums brīžiem ir pilnīgi neticams – ja kāds, kurš ir dzīvojis zem akmens un pirmoreiz šo aktrisi ierauga šajā filmā, tad noticēt tam, ka viņa ir īsta invalīde, būtu ārkārtīgi viegli. Tikpat lielisks ir Šonarts, kurš man, personīgi, ir pilnīgs jaunatklājums. Viņa atveidotais Ali ir atklāts, brīžiem nežēlīgs, taču jūtīgs un spējīgs apburt gandrīz ikvienu. Abi aktieri pilnīgi pazūd savos tēlos, un viņu kopīgās ainas ir neaizmirstamas un izjustas.
Kopumā Rūsa līdz kaulam atstāj paliekošu iespaidu ar savām skarbajām, bet atklātajām emocijām. Filmu pavada skaista Aleksandra Desplā mūzika, un Keitijas Perijas Firework nekad vairs nebūs iespējams klausīties gluži tāpat kā līdz šim. Jāpiemin arī neuzkrītošais, taču ārkārtīgi efektīgais datorefektu pielietojums filmā – Kotijāras kāju trūkums šķiet pilnīgi reāls un brīžiem gandrīz vai prātam neaptverams. Noslēgumā vēl tikai var nedaudz smagi nopūsties, ka Kotijārai tomēr nav atradusies vieta starp Oskaram nominētajām aktrisēm – viņa to noteikti būtu pelnījusi.
* Tas gan nenozīmē, ka iespējas liet asaras netiek dotas vispār – priekšā sēdošajai dāmai vajadzēja apmēram 20 minūtes līdz pirmajiem šņukstiem. Ja es būtu filmu skatījusies mājās, tad arī droši vien, ka paraudātu, bet tā kā mana vēlme neraudāt publiskās vietās ļoti centīgi pārmāc vēlmi raudāt, tad šoreiz atturējos.