Seven Psychopaths (2012) 0

Seven Psychopaths ir melna, jo melna komēdija (līdz salikteņa daļai “traģi-“, ko redzēju pāris reizes pieminētam šīs filmas sakarā, manuprāt, filma tomēr īsti neaizvelk), kas diez vai visiem būs pa prātam – filmā ir gan daudz vardarbības, gan arī joki, kas lielai daļai neizraisīs pat ne greizu smaidiņu sejā. Samulsināt var arī jautājums – par ko tad filma īsti ir? Seven Psychopaths patiesībā ir par fenomenu, ar kuru noteikti ir saskāries ikviens, kuram kaut reizi dzīvē ir nācies rakstīt kādu garāku rakstu darbu (sacerējumu, eseju, vēstuli, grāmatu vai vienalga ko, kas sastāv no vairāk par diviem, trim teikumiem) – tā saucamo writer’s block jeb rakstnieka nespēju turpināt vai iesākt savu rakstu darbu.* 

Martina Makdonaga filma ir diezgan savdabīgs meta mistrojums, nepārtraukti rotaļājoties ar ceturtās sienas nojaukšanu (breaking the fourth wall; fenomens, kad filmas, seriāla tēls vēršas tieši pie skatītāja, laužot šo nosacītību, parādot, ka zina, ka attēlotos notikumus vēro auditorija) – filmas galvenie varoņi šķietami apzinās, ka atrodas filmā, nemitīgi referencējot paši sevi un dažādas filmās novērojamas parādības. Viens no filmas galvenajiem varoņiem Mārtijs (vārda nepārprotamā līdzība paša režisora vārdam liek domāt, ka šāda izvēle noteikti nav bijusi nejauša) ir scenāriju autors, kuram ir grūtības ar rakstīšanu. Nosaukums filmai it kā būtu – Seven Psychopaths -, arī kaut kādas pamatidejas klaiņo pa Mārtija galvu, bet pati rakstīšana kā nevedas, tā nevedas. Palīgos viņam tāpēc nāk uzticamais, bet nepārprotami jukušais Billijs, piedāvājot savas idejas un pat noorganizējot piemērotu psihopātu meklēšanu, kuri varētu dalīties savos dzīves gājumos.

Tieši šī flirtēšana ar filmas nosacītību man Seven Psychopaths simpatizēja visvairāk. Filmā ir brīdis, kad viens no galvenajiem varoņiem skaidri un gaiši pasaka, kas notiks turpmāk, jo, kā viņš apgalvo, parasti filmās notikumi risinoties tieši tādējādi. Droši vien, ka ne viens vien pamanīja to, ka, lai gan diezgan pamanāmas treileros un plakātos, sievietes filmā figurē diezgan minimāli. Arī to Seven Psychopahts izpalīdzīgi izskaidro pati, vienlaicīgi norādot uz skumīgo situāciju filmu industrijā – patiešām labu lomu sievietēm vienkārši ir ļoti maz, pret viņām bieži vien izturas kā pret vienreiz lietojamām salvetēm. Un, runājot par sievietēm, filmas treilerī kā ceturtais psihopāts tiek iepazīstināta Olga Kuriļenko ar tekstu “The Hot girlfriend… Played By A Bond Girl, Of Course” – vēl viena norāde uz filmas tendenci neuzkrītoši un izsmalcināti brucināt ceturto sienu.
Makdonags prasmīgi ironizē par filmās bieži sastopamām klišejām, šo smīkņāšanu ietērpjot lieliskos un ļoti, ļoti asprātīgos dialogos, kas brīžiem liek smieties skaļā balsī (Billija nemitīgā uztraukšanās par Mārtija alkoholismu ir viens no smieklīgākajiem stāsta aspektiem – “Is he drinking and driving?” laikam ir mans mīļākais citāts no filmas). Seven Psychopaths galvenie varoņi visi patiesībā ir psihopāti, katrs savā veidā, ar ko Makdonags, šķiet, vēlas pateikt, ka patiesībā katrā no mums mīt psihopāts, kuram kādā brīdī var nākties ļaut vaļu. Tas gan nozīmē, ka, it sevišķi filmas pirmajā pusē, diezgan brutālas vardarbības netrūkst – asinis plūst diezgan lielās strūklās.
Psihopātus filmā atveido satriecoši aktieri, no kuriem vistrakāk ālējas Sems Rokvels – šī tiešām ir viņa filma. Rokvels ākstās uz nebēdu, un domāju, ka viņa atveidotais Mārtijs, par spīti savam uzskatāmajam trakumam, neiepatiksies tikai retajam. Palīdz, protams, arī fakts, ka lielu daļu filmas Rokvels bizo apkārt ar piemīlīgu šuneli rokās un histēriski smieklīgu cepuri galvā. Vudijs Harelsons un Kristofers Volkens kārtējo reizi pierāda, cik fantastiski aktieri viņi abi ir, bet Kolins Farels nedaudz pakāpjas maliņā, it kā ļaujot vairāk izdarīties saviem kolēģiem, bet arī viņš tiek pie saviem momentiem neirotiskā un gandrīz nemitīgi viegli iereibušā Mārtija lomā.
Seven Psychopaths man noteikti liks kaut kad vēlreiz mēģināt atgriezties pie Makdonaga iepriekšējās filmas In Bruges, kuru pirmajā skatīšanās reizē kaut kā īsti nenovērtēju (varbūt nebija īstais laiks, īstā vieta). Tāpēc arī uz Seven Psychopaths devos bez jebkādām īpaši lolotām cerībām, un galu galā mani sagaidīja ļoti patīkams pārsteigums. Humors, kā jau minēju, ir diezgan specifisks, treileris ir nedaudz maldinošs par īstajām sižeta peripetijām, taču kopumā Seven Psychopaths ir izklaidējošs un amizants veikums, kuru būtu vērts noskatīties vēlreiz.
* Tie, kuri ar šo parādību saskārušies nav – jūs nevarat vien iedomāties, kā jums ir paveicies.