Silver Linings Playbook (2012) 0

Silver Linings Playbook ir viens no gada patīkamākajiem pārsteigumiem – par filmu nekas ārkārtīgi daudz nebija dzirdēts līdz brīdim, kad to sāka minēt kā vienu no Oskaru kandidātēm. Un izrādās, ka Deivida O. Rasela filma patiešām ir visu tai veltīto labo vārdu cienīga – simpātiska, asprātīga, oriģināla un, galu galā, optimistiska. Lieliskajam stāstam piemetot klāt burvīgus aktierus un jauku soundtracku, kopā sanāk patiešām baudāmas 2 stundas, ko pavadīt kinoteātrī. 

Lai gan stāsta pamatā ir diezgan drūmas tēmas – nāve, šķiršanās, psihiatriskas problēmas utt. -, Raselam ir izdevies to visu pārvērst negaidīti sirsnīgā un optimisma pilnā stāstā (tāpēc filmas latviskotais nosaukums – Optimista stāsts – šķiet pat ļoti iederīgs). Tā kā pārmaiņas pēc ar grāmatu, uz kuras ir balstīta šī filma (Metjū Kvika garadarbs ar tādu pašu nosaukumu), lasījusi vēl neesmu, tad spriest par to, cik liels ir pamatmateriāla nopelns, šajā gadījumā nevaru. (Droši un uzticami avoti gan apgalvo, ka grāmata no filmas atšķiroties.) Galvenā stāsta atslēga slēpjas tā pievilcīgajos tēlos – bipolārajā Petā, kurš ir tikko iznācis no psihiatriskās slimnīcas pēc savas sievas mīļākā smagas piekaušanas, kā arī depresīvajā Tifānijā, kura glābiņu pēc vīra nāves tagad meklē dejās. Pets un Tifānija ir simpātiski tāpēc, ka viņi ne tuvu nav perfekti, bet skatītājiem ļoti gribas, lai viņiem izdotos pārvarēt savas grūtības – tēli ir sanākuši patiesi un līdzjūtību raisoši.

Protams, ka ļoti daudz atzinības šajā gadījumā pienākas aktieriem, kuri atveido galvenās lomas. Bredlijs Kūpers ir pat pārsteidzoši lielisks Peta lomā – brīžiem neveikls, dzīvē apmaldījies, bet enerģisks, ar milzīgu vēlmi nokārtot savas dzīves problēmas. Viņa centieni atcerēties to, ka vienmēr ir jāmeklē mākoņa sudraba maliņa, ir izjusti un sirsnīgi. Tikpat lieliska ir arī Dženifera Lorensa, kura ar Kūperu veido īpatnēju, bet saskanīgu ekrāna pāri. Lai gan “uz papīra” Lorensa varētu šķist krietni par jaunu Tifānijas lomai un vēl jo “krietnāk” par jaunu Kūperam (Kūperam ir 37 gadi, kamēr Lorensai – 22), uz ekrāna šī gadu starpība netraucē. Arī otrā plāna aktieri nedomā iepalikt – Roberts de Niro brīžiem skarbā, bet tomēr mīlošā Peta tēva lomā ir fantastisks, un arī Džekija Vīvere un pat Kriss Takers tiek pie saviem brīžiem, kad paspīdēt.
Ja vēl stāstam pievieno jauku soundtracku (plus ļoti ne-elfmanisku Denija Elfmana mūziku), kopā sanāk kas patiešām patīkams. Silver Linings Playbook pārmest nav gandrīz nekā: filma varbūt ir nedaudz par garu – ir ainas, bez kurām filma neko daudz nezaudētu, tāpēc bez tām mierīgi varētu iztikt vai vismaz apcirpt īsākas. Jāpiemin arī tas, ka Silver Linings Playbook galvenie varoņi diezgan daudz iedziļinās amerikāņu futbola jautājumos, apmētājot viens otru ar dažādiem statistikas datiem un spēlētāju vārdiem, kuri šajos platuma grādos lielākajai daļai droši vien, ka neko daudz neizteiks. Bet tas īpaši netraucē izbaudīt patiešām lielisko filmu. Ja tās noslēgums neliks sajusties labāk un siltāk ap sirdi, tad nezinu, kas vēl var palīdzēt.