Skyfall (2012) 1

Džeimss Bonds tomēr ir viena interesanta parādība. Lai spētu noturēt skatītāju interesi par vienu indivīdu 50 garu gadu garumā, viņam ir jāpiemīt kam īpašam, kaut kam unikālam, kas liktu cilvēku masām plūst uz kinoteātriem katrreiz, kad uz ekrāniem parādās kārtējais izklāsts par šīs personas piedzīvojumiem. Spekulēt par tiem iemesliem, tieši kuru dēļ Bonds ir tik ārkārtīgi populārs, nu jau ir samērā bezjēdzīgi – tam noteikti ir veltītas neskaitāmas aptaujas, izpētes, pārspriedumi un kas tik vēl ne, tā, ka diez vai ir iespējams pateikt ko jaunu. Fakts ir tāds, ka Iana Fleminga radītais varonis kinomānu uzmanības centrā ir mācējis būt jau 50 gadus, un, ja Skyfall ir kāds rādītājs (un cerams, ka tā ir), tad izskatās, ka par Bondu atbildīgie parūpēsies par to, lai viņš nekur nepazustu vēl uz ilgu laiku.

Džeimss Bonds ir fenomens, kurš būtu jāliek vienā plauktiņā ar tādiem personāžiem kā Betmenu, Supermenu un tamlīdzīgiem tipāžiem – tēliem, par kuriem zina gandrīz ikviens, pat ja ne reizi dzīvē nav redzēta neviena filma ar šo varoņu līdzdalību, lasīta grāmata vai komikss. Tās ir personas, kuras ir zināmas nu jau tik ilgi, ka vienkārši eksistē sabiedrības apziņā bez liekiem paskaidrojumiem un komentāriem. Un, kas ir vēl jo interesantāk – par šiem tēliem cilvēki ne tikai zina, bet katram ir izveidojies savs noteikts priekšstats par attiecīgo indivīdu, katram galvā ir sava “bilde”, kādam ir jābūt Džeimsam Bondam. Taču vissavdabīgākais ir tas, ka, vismaz manā gadījumā, ir neiespējami precīzi noteikt un atcerēties to dienu, to brīdi, kad pirmoreiz uzzināju par Džeimsu Bondu. Godīgi jāatzīstas, ka Bonda filmas pirms Krega tā kārtīgi redzējusi nebiju (tikai dažas, un tās pašas tikai pa ausu galam), taču, dodoties uz Casino Royale, man bija nepārprotama skaidrība, kas Bonds ir, ko viņš dara, zināju to, ka viņš brauc ar Aston Martin, dzer martini un pret sievietēm izturas kā pret vienreiz lietojamām salvetēm, Bonda mūziku varētu atpazīt acumirklī utt. utjpr.* Es nespēju noteikt, kad tieši Džeimss Bonds nonāca mana saprāta apcirkņos – viņš tur vienkārši ir kā neatņemama sastāvdaļa un pašsaprotama, dīvainā veidā pazīstama lieta (par spīti īstu zināšanu trūkumam).

Un šeit arī beidzot pēc garas un samērā bezsakarīgas vāvuļošanas nonāku pie lietas būtības – Skyfall ir fantastiska Džeimsa Bonda filma tāpēc, ka tai vajadzētu atbilst šim universālajam priekšstatam par aģentu 007. Skyfall parāda visas tās Bonda personības šķautnes, kuras pirmās nāktu prāta, mēģinot viņu raksturot, tajā ir visi mūžsenie Bonda kompanjoni (gan cilvēki, gan gadžeti), kā arī atmosfēra, ļaundaris un notikumu attīstība – no tā visa burtiski plūst ārā šī, savā ziņā abstraktā, ideja par Bondu. No tiem ~700 cilvēkiem, ar kuriem es reizē skatījos Skyfall, domājams, ka lielākā daļa nebūs redzējusi visas 22 iepriekšējās Bonda filmas, vēl mazāk būs tādu, kas būs lasījuši Fleminga grāmatas (manā gadījumā, traģiskā kārtā – guilty on both counts), bet esmu pārliecināta, ka ikvienam bija ideja par to, kāds Bonds ir un ko no viņa var sagaidīt. Un skaļum skaļie aplausi filmas beigās (skaļākus līdz šim kinozālē nebija gadījies dzirdēt) liecināja par to, ka šīs gaidas un cerības ir attaisnotas – Mendesam & Co ir izdevies atrast to pareizo taku, pa kuru iet, lai prieku sagādātu visiem.
Skyfall sižets ir gana veiksmīgi sapiņķerēts, lai skatītāji uzreiz nenojaustu, ar ko tas viss beigsies, bet tai pašā laikā, tas nav tik ļoti samudžināts, ka, mēģinot izsekot stāsta līkločiem, uzmanība tiktu novērsta no paša Bonda (jo būsim godīgi – lai gan, protams, ka stāstam ir liela nozīme, neviens nedodas uz Bonda filmu intriģējošu mistēriju dēļ). Tas, ka stāsts ir sakarīgs un pārdomāts, ir patīkami, jo, kā to vairākkārt intervijās ir atzinis arī pats Kregs, tieši scenārijs bija viena no visvājākajām pusēm vilšanos sagādājušajā iepriekšējā Bonda filmā Quantum of Solace (kas gan, manuprāt, nav tik ļoti briesmīga, kā reizēm tiek pārspīlēts) – tur komplicētās mahinācijas bija brīžiem tik neizprotamas, ka nedaudz zuda interese par visu apkārt notiekošo. Skyfall no šī klupšanas akmens izvairās, piedāvājot enerģisku un raitu stāstu, kas par spīti filmas diezgan ievērojamajam garumam, ne brīdi tai neliek zaudēt ritmu.
Filmā ir ļoti labi sabalansēti dažādi elementi – tajā ir gan drāma, gan viegla komēdija, gan neiztrūkstošais action, kā arī, protams, intriga, un pat neliela deva neomulības (galvenokārt pateicoties Havjera Bardema ļaundarim Silvam, par kuru gan nedaudz vēlāk). Priecē arī asprātīgie teksti – Bonda dialogi ar Silvu ir jo īpaši atmiņā paliekoši ar sava veida verbālo divcīņu – kurš pirmais samulsinās otru? Filma arī vairākkārt pārlēkā no vienas ģeogrāfiskas vietas uz nākamo, bet tas nešķiet saraustīti vai nepamatoti (sak, tikai smuko skatu dēļ), liekot Bondam skraidīt apkārt pa pasauli ne gluži bezmērķīgi. Jāatzīmē arī, ka Skyfall noteikti ir paradīze Bonda kvēlākajiem faniem – atsauču uz Bonda vēsturi šajā filmā pilnīgi noteikti netrūkst (ja jau pat es ievēroju vairākas, tad man nepamanāmo skaits noteikti ir vēl jo iespaidīgāks – vēl viens, nu jau kārtējais iemesls beidzot aizlāpīt šo caurumu zināšanās un ķerties pie veco Bondu apskates).
Bet nu arī pie 007 paša – Kregam šī, manuprāt, ir visveiksmīgākā no Bonda filmām. Viņš šeit ir pārliecinātāks par sevi un acīmredzami jūtas ērti britu aģenta lomā. Teksti no viņa nenāk ārā uzspēlēti vai ar mocībām – visi joki un dialogi ir pārliecinoši un iederīgi. Danielam Kregam piemīt fantastiska harisma, kas neļauj skatītājiem novērst no viņa acis. Kā Bonds viņš apkārt pārvietojas ar milzīgu pašpārliecinātību (kas gan filmā brīžiem zināmu iemeslu dēļ ieplaisā, bet tas tikai sagādā interesantākus emocionālus brīžus), precīzi atveidojot aģenta tēlu, kurš būtu spējīgs izglābt kaut vai visu pasauli, ja būtu nepieciešams (laimīgā kārtā klišejiskais “visa pasaule ir briesmās, un tikai es to varu glābt” gan šeit netiek izmantots – galvenā intriga ir piezemētāka, bet krietni spraigāka). Par viņa magnētiskajām zilajām acīm vispār varētu rakstīt atsevišķas esejas.**
Kregam lieliski piespēlē arī citi cienījami aktieri – Džūdija Denča kārtējo reizi ir redzama M lomā, un šoreiz viņai tiek nedaudz vairāk darba nekā pēdējās filmās, ar ko viņa, protams, tiek galā fantastiski. Citām filmas sievietēm tik daudz uzmanības un darāmā netiek (kas gan Bonda filmai pārāk pārsteidzoši nav – viņa mašīna viņu uztrauc krietni vairāk kā kaut kādi sievišķi***) – taču gan Naomi Herisa, gan Berenise Marlo abas tiek ar saviem pienākumiem galā teicami. Ralfs Fainss ir jau ierasti profesionāls, taču arī viņš diez vai pēc filmēšanās jutās pārstrādājies. Man milzīgu prieku sagādāja Bens Višovs Q lomā, personificējot stilīgā un piemīlīgā nūģa tēlu (turklāt viņam ir debešķīga balss).
Taču atsevišķi vārdi jāvelta Havjeram Bardemam, kurš atveido filmas galveno ļaundari Silvu. Jau pēc treileriem varēja noprast, ka Bardems ir izveidojis kaut ko interesantu (viņa drausmīgā parūka vien par kaut ko liecināja – jo Bardemam ir briesmīgāki mati filmā, jo viņš tajā ir lielāks ļaundaris, kā piemēru, skat. No Country for Old Men), taču viņa tēls ir sanācis vēl iespaidīgāks nekā varēja iedomāties. Silvas uznāciens filmā ir neaizmirstams, viņa retorika – jukuša noziedznieka cienīga. Silvu vislabāk var raksturot ar vārdu “unhinged”, kuram tādu īsti perfektu pārinieku latviešu valodā man pat ir grūti piemeklēt – Silva ir neprātīgs, viegli baiss, taču ar kalkulējošu un asu, bet nežēlīgu prātu. Bardems viņu iemieso ģeniāli, acīmredzami lieliski izklaidējoties, radot šo unikālo un neaizmirstamo tēlu.****
Ļoti daudz labu vārdu var veltīt arī filmas vizuālajai pusei – Skyfall ir, nedaudz negaidīti (jo tā nav iezīme, ar kuru Bonda filmas būtu ļoti slavenas), satriecoši skaista filma. Rodžers Dīkinss ir nofilmējis ainas Skotijā tā, ka gandrīz vai elpa aizraujas, bet epizode Šanhajā debesskrāpja augšējos stāvos ir ļoti oriģināla – ēnas un gaismu spēles piešķir ainai unikālu savdabību. Nelielu jautrību gan sagādāja ainas uz salas, kur mēs pirmo reizi tiekam iepazīstināti ar Silvu – salas vizuālais noformējums izskatījās kā gandrīz vai precīza kopija Kristofera Nolana Inception redzētā limbo (varbūt patiesībā viss Skyfall ir tikai Bonda sapnis?). Arī mūzika filmā bija tās cienīga – varbūt ne pārāk atmiņā paliekoša, bet neuzbāzīga un ainas papildinoša. Pat Adeles Bonda dziesma man iepatikās labāk, redzot filmas titrus ar viņas dziedāto pavadījumu.
Kopumā – bravo! Un tā turpināt! Daniels Kregs noteikti ir mans Bonds – un Skyfall ir viņa līdz šim labākais sasniegums (Casino Royale tālu neatpaliek, bet Skyfall piemita kaut kas vēl īpašāks, unikālāks).
* Manuprāt, Bondu nu jau var uzskatīt par atsevišķu arhetipu, bet tas jau ir dziļāks jautājums, un šobrīd  akadēmiska rakstura diskusiju uzsākt un tādā piedalīties netaisos.
** Šeit vēlos nedaudz seklākā, bet nebūt ne maznozīmīgā jautājumā veltīt pāris kvēlas pielūgsmes pilnus vārdus Tomam Fordam – jāceļ būs arī viņam templis, kurā viņu pielūgt, pateicībā par to, kādos neizsakāmi dievišķīgos uzvalkos viņš Skyfall ir ietērpis Kregu. Mana lieliskā vidusskolas bioloģijas skolotāja vairākkārt uzsvēra, ka pasaulē nav nekā seksīgāka par vīrieti labā uzvalkā. Kārtējo reizi pierādās viņas vārdu patiesība – Kregs filmā ir kā konfekte! Domājams, ka liela daļa daiļā dzimuma pārstāvju zālē ģība tieši brīžos, kad Kregs  defilēja pa ekrānu uzvalkos vai smokingā. Un tās saulesbrilles… Paldies tev, Tom!
*** Ja mašīna gan ir tāda, kā Bondam, tad vainot viņu par to nevar.
**** Viena epizode jo īpaši ar Silvu un Bondu bija vienkārši neticama, kas lika sajūsminātā izbrīnā ieplest acis, bet detaļās neieslīgšu, jo nevēlos izbojāt pārsteiguma prieku tiem, kas vēl nav redzējuši.