Snow White and the Huntsman (2012) 4

Snow White and the Huntsman ir diezgan oriģināls piegājiens visiem zināmajai pasakai par Sniegbaltīti. Patiesībā pat varētu teikt, ka šis Ruperta Sandersa variants ir zināmā mērā (vismaz atmosfēras ziņā) pat tuvāks oriģinālajam stāstam nekā visi disnejotās filmas – neaizmirsīsim, ka patiesībā šī pasaka ir brutāls stāsts, kurā ļaunā karaliene Sniegbaltīti cenšas nogalināt visdažādākajos veidos, ne tikai ar ābola palīdzību. Sniegbaltīte un mednieks ir krāšņi veidota filma, kuru papildina pietiekami interesanti aktierdarbi – vienīgais, kas nedaudz sarūgtina ir tas, ka filmas veidotāji, gandrīz vai kā pati Sniegbaltīte, ir apmaldījušies sižeta brikšņos, kā rezultātā filma ir diezgan nevienmērīga, tā īsti nespējot atrast kārtīgu pavedienu, pie kura pieturēties. 

Filmas scenārijs šķiet kā kopā saķibinātas dažādas idejas, no kurām visām ir paķerts pa druskai, salīmējot visu kopā un cerot, ka kādu brīdi tas viss turēsies. Lai gan ir lietas, kuras nostrādā lieliski, filmā tomēr ir pāri palicis pārāk daudz puspabeigtu vai vienkārši neizprotamu jautājumu. Tāpat filmai ir nopietnas problēmas ar vienmērīga ritma atrašanu, kā rezultātā skatītājs var vienkārši apjukt. Pirmkārt, jāsāk ar ļaunās karalienes brāli, kura klātbūtne filmā tā arī palika milzu mistērija par spīti tam, ka viņš ir uz ekrāna pirmajā filmas pusē ir redzams ļoti bieži. Brīžiem šķita, ka vienīgais viņa eksistenci attaisnojošais iemesls ir, lai filmā varētu iekļaut vieglus mājienus uz incestu Ravennas un viņas brāļa starpā (nemaz nerunājot par izvarotāja cienīgajām sajūtām, kādas ik pa brīdim pavīdēja viņa komunikācijā ar Sniegbaltīti*). Ja šī brāļa nebūtu, bet viņa vietā mēs visu laiku redzētu pašu ļauno karalieni, tad filma kļūtu vienmērīgāka, jo aptuveni filmas vidū mēs ilgu laiku karalieni neredzam vispār, kas filmai ir liels zaudējums.
Karalienes brālis gan nav vienīgais neizskaidrojamais elements filmā. Mani līdz sirds dziļumiem mulsināja pāris vietās uzskatāmi uzsvērtā kristietības klātbūtne. Vienubrīd pat Sniegbaltīte skaļā balsī noskaita lūgšanu, nobeidzot to ar “āmen”. Šie reliģiskie pavedieni šķita pilnīgi nevietā filmā, kurā nākamajā brīdī mēs redzam uzkalniņu zemes pārvēršamies milzu trollī. Tāpat filmas sižets cieš no pārāk daudzu, pilnīgi lieku tēlu klātbūtnes. Filmā rūķu vien ir vairāk nekā vajadzētu – astoņi, ierasto septiņu vietā -, kas nozīmē, ka neviens no viņiem tādu īstu, paliekošu iespaidu atstāt nepaspēj. Un to pašu var teikt par ne vienu vien tēlu – Viljams ir vēl viens tēls, kurš patiesībā filmā šķiet ir iekļauts tikai un vienīgi, lai būtu iespējams ieskicēt mīlas trijstūri.**
Taču tomēr par spīti savām sižetiskajām problēmām Snow White and the Hunstman ir lieliska, izklaidējoša vasaras filma, kuru būtu pietiekami interesanti skatīties gandrīz vai jebkuram. Arī neko sliktu nevar teikt par galveno lomu atveidotājiem. Kristena Stjuarte, man par samērā lielu pārsteigumu, ir pietiekami simpātiska kā Sniegbaltīte, lai gan varētu vēlēties kaut viņai būtu vairāk par divām sejas izteiksmēm. Viņa veido patīkamu tandēmu ar Krisu Hemsvortu, kurš pamanās medniekam piešķirt sirdi un dvēseli (izlikšos, ka viņa vairāk nekā apšaubāmo un ik pa brīžiem pazūdošo skotu akcentu es neievēroju). Taču ir uzskatāmi, ka visvairāk filmas uzņemšanas laikā ir izklaidējusies Šarlīze Terona, kura notēlo ļauno karalieni Ravennu ar acīmredzamu baudu, izgaršojot katru vārdu un zilbi.
Visvairāk filmu gan var slavēt par tās vizuālajiem sasniegumiem. Snow White and the Huntsman ir Ruperta Sandersa pirmā filma, taču, droši vien pateicoties savai pieredzei reklāmu veidošanā, viņš filmu ir uztaisījis vizuāli iespaidīgu un oriģinālu. Filma lielākoties ir ieturēta pelēkos un drūmos toņos, lieliski ilustrējot bezcerību, kāda valda Ravennas kundzības laikā. Tāpat Sanderss filmā ir iekļāvis oriģinālas detaļas un dizainus, kas priecē acis – piemēram, mani ļoti fascinēja visiem zināmā spoguļa interpretācija. Viena no filmas visinteresantākajām un neparastākajām vietām ir brīdis, kad Sniegbaltīte iemaldās mežā un saelpojas kaut kādu pulverveidīgu, gaisā esošu vielu, kas izraisa halucinācijas – mežs, kurš ir noklāts ar putniņu līķiem, ir atmiņā paliekošs un diezgan nepatīkams skats (turklāt lieliska atsauce uz pirms brīža redzēto ainu, kurā Ravenna ar stindzinošu apetīti ēd tādu pašu putniņu aknas). Arī kauju ainas ir pietiekami profesionāli veidotas, un, lai gan ne ar ko īpaši jaunu nepārsteidz, sagādā filmai arī nepieciešamo action devu.
Kopumā Snow White and the Hunstman ir pieklājīga izklaides filma, ar interesantu piegājienu pazīstamajai pasakai. Nemeklējot tajā neko dziļu vai īpaši dramatisku, bet vienkārši vēloties labi pavadīt laiku, šo filmu ir vērts noskatīties. Turklāt filmas beigu titrus pavada lieliskā Florence + The Machine dziesma Breath of Life, kas šķiet lieliski piemērota filmai.
* Jāpiezīmē gan, ka tai pašā laikā arī mednieks izsaka samērā nekorektu piezīmi ar vieglu atsauci uz izvarošanu attiecībā uz Sniegbaltīti – kad viņš nošņāpj viņas kleitas malu, viņa saraujas brīdī, kad viņš viņai tuvojas, uz ko mednieks atbild ar ironisku: “Don’t flatter yourself.”
** Kas gan arī, protams, tā īsti līdz galam netiek atrisināts – kaut kādi cliffhangeri taču bija jāatstāj potenciālajam turpinājumam (ko gan tādā varētu rādīt, es, personīgi, iedomāties nevaru).