Henrijs Kavils

"Man of Steel" (2. daļa), nedaudz Čeibona un citi tamlīdzīgi, puslīdz ar tēmu saistīti nieki 3

Tātad, bez liekām ceremonijām, turpinot par Supermenu – kāpēc Man of Steel, manuprāt, ir fantastisks veikums. Uzreiz brīdinājums – ja iepriekš pļāpāju samērā vispārīgi, tad te būs gigantiski spoileri, tāpēc filmu neredzējušajiem tālāk lasīt neieteiktu (ja vien, protams, nav perversas vēlmes uzzināt kāda cita detalizētu filmas interpretāciju pirms skatīšanās – tādā gadījumā: laipni lūgti līdz ar pārējiem).

Man of Steel (2013) 1

Vispirmām kārtām gribu pateikt, ka, tā kā man ir gandrīz vairāk kā 50 ložu punkti (pēc atkārtotas noskatīšanās uzradās vēl pāris atzīmēšanas vērtas detaļas), kurus kaut kādā formā vēlos pieminēt, un ietilpināt to visu vienuviet būtu teorētiski iespējami, bet nežēlīgi (nezinu gan pret ko, pret Visumu?), tad savus vervelējumus sadalīšu divās daļās – šeit bez spoileriem un vispārīgāk, bet vēlāk ļoti spoilerīgi un detalizētāk. Būtībā – Man of Steel aizskāra kaut kādu tik ļoti jūtīgu stīgu manā dvēselē, ka es nespēju vien aizvērties par šo filmu. Paradoksāli, ja ņem vērā faktu, ka līdz šim Supermenis man bija mēreni vienaldzīgs. Kā tad Snaideram & Co. izdevās pārvērst mani ticīgajā?
Pirms ķeros klāt pie paša Supermeņa – paldies #kinoblogeriem par Man of Steel seansu! Un nesakiet, ka random trivia zināšanas neatmaksājas – Zeka Snaidera daudzskaitlīgie bērni man nopelnīja superīgu plakātu un stilīgāko pildspalvu! Bet, ok, Supermens.