Martins Skorsēze

Oskari 2014: The Wolf of Wall Street (2013) 0

Oskara nominācijas: 5. Labākā filma, labākais aktieris (Leonardo DiKaprio), labākais otrā plāna aktieris (Džouna Hils), labākais režisors (Martins Skorsēze), labākais adaptētais scenārijs.

Neapšaubāmi skandalozākā no Oskara kandidātēm ir Martina Skorsēzes The Wolf of Wall Street, kas stāsta par Volstrītas darboņa Džordana Belforta izdarībām deviņdesmitajos gados. Filma, kas ir balstīta uz paša Belforta memuāriem, ir trīs stundu gara un samērā baisa orģija, pēc kuras noskatīšanās pirmā vēlme ir ieiet dušā, lai noskalotu visas tās draņķības, kuras bija tā veiksme redzēt. Tās galvenie varoņi ir pretīgi, rupji noziedznieki, kuri, ne aci nepamirkšķinot, krāpa cilvēkus pa labi un pa kreisi, par ko saņemtie soda mēri ir pielīdzināmi pirksta pakratīšanai neuzvedīga bērna virzienā. Īsumā: The Wolf of Wall Street ir viena no visfantastiskākajām pēdējā laikā redzētajām filmām, un, lai gan reālas cerības uz uzvarām Oskaru naktī filmai diez vai ir, tā pilnīgi noteikti ir mana favorīte. (Neliels spoileru brīdinājums!)

Lasīt tālāk

Lielais jautājums – grāmatu ekranizācijas 5

Ak, Frobišer, ko viņi tev nodarīja…
Principā šeit vajadzētu atrasties manām pārdomām par Cloud Atlas. Bet sanāca tā, ka Vačovsku un Tikvera veidojums manī aizskāra kādu tik jūtīgu stīgu, ka sapratu, ka ir jāgāž ārā viss, kas vien ir sakrājies ko teikt par grāmatu ekranizācijām. Tāpēc daudz nekavējoties (jo sakāmā jau tā ir, ai, cik daudz) ķeršos uzreiz pie lietas.
ETA: Aptuveni pusē sapratu, ka šis savārstījums gan kvantitātē, gan, traģiskā kārtā, arī kvalitātē būs līdzinieks manam semestra darbam, tāpēc ievietošu viena fantastiska vārda definīciju, kura aprakstītais fenomens man noteikti piemīt un kurš varbūt liks kādam iecietīgāk palūkoties uz manu murmulēšanu.
Logorrhoea: a tendency to extreme loquacity.  Lasīt tālāk

Hugo (2011) 1

Pirms Oskaru ceremonijas, kuru man šogad bija tas prieks skatīties kinoteātrī Forum Cinemas, tika rādīta filma – pārsteigums. Tā bija Martina Skorsēzes Hugo, kuru ar milzīgu nepacietību biju gaidījusi atnākam pie mums jau sen, bet beigu beigās izrādījās, ka Hugo pie mums rādīts netiks vispār, un šis fakts lauza manu sirdi tūkstošiem gabaliņos. Tāpēc prieks un sajūsma par to, ka šo filmu tomēr izdevās redzēt kinoteātrī, turklāt vēl 3-D (kuru principā gan nemīlu, bet par šī efekta pielietojumu Hugo bija dzirdētas tikai labas atsauksmes, tādēļ gribējās to izbaudīt), bija vienkārši neaprakstāms. Un pats labākais ir tas, ka Hugo ir viena no visfantastiskākajām filmām, kādu jebkad esmu redzējusi. Filma, kura ir balstīta uz neticami lieliskās Braiena Selznika grāmatas The Invention of Hugo Cabret, ir pasakaini skaista un sirsnīga mīlestības vēstule… kino. Ja Hugo būtu jāapraksta tikai vienā vārdā, tad tas būtu “maģisks”. Bet tā kā īsi izteikties nemāku un uzskatu, ka Hugo ir pelnījis visgarākās slavas dziesmas, brīdinu, ka tālāk sekos pielūgsmes pilns, grafomāna cienīgs ārprāts.  Lasīt tālāk