The Dark Knight Rises (2012) 1
Pirms ķeros klāt pašam Betmenam, pāris vārdu par pirmdienas pasākumu – blogeru seansu – paldies blogeriem un viņu uzņēmībai. Vakars bija patiešām izdevies ar divām izsmeļošām prezentācijām (bonuss – vienu no tām vadīja pats Betmens). Turklāt jebkuru filmu skatīties ir daudzkārt patīkamāk, kad zāle ir pilna ar cilvēkiem, kurus tā interesē tikpat daudz, cik tevi – kad visa zāle vienoti aiztur elpu, efekts pastiprinās simtkārtīgi. Bet nu pie The Dark Knight Rises. Spoileri tikai beigās pēc kārtīga brīdinājuma, tāpēc līdz tai vietai var lasīt droši.
Kad jārunā par filmām un režisoriem, es pievēršos visabsolūtākajam politeismam (kā jau kārtīgam pagānu bērnam pienākas), kaislīgi pielūdzot visdažādāko režisoru altārus. Taču arī šeit valda zināma hierarhija, un pēc The Dark Knight Rises noskatīšanās galveno troni stabili ir ieņēmis Kristofers Nolans. Viņš ir paveicis teju neiespējamo – viņa trešā un pēdējā Betmena filma ir fantastisks noslēgums vienai no lieliskākajām triloģijām, kādas ir redzētas uz ekrāna. Es kategoriski atsakos salīdzināt un vērtēt, kura no filmām ir labāka – Batman Begins, The Dark Knight vai The Dark Knight Rises – jo katra no tām ir ar savu unikālu raksturu, kas padara šādu virspusēju salīdzināšanu neiespējamu. Taču tai pašā laikā šīs filmas veido vienotu veselumu, izstāstot neaizmirstamu stāstu par vienu no viszināmākajiem komiksu tēliem, ļaujot to izbaudīt pat tiem, kuri komiksus nekad dzīvē nav rokās turējuši. Ar The Dark Knight Rises Nolans piedāvā episku, gandrīz trīs stundas garu kinopiedzīvojumu, kura laikā skatītāji var iziet cauri visdažādāko emociju gammai – bailēm, skumjām, smiekliem un pat asarām. Lasīt tālāk
