Teritorija. Vija Celmiņš (2014) 1

Līdz ar Vijas Celmiņas darbu izstādi “Dubultā realitāte” mākslas muzejā “Rīgas Birža” uz ekrāniem ir nonākusi arī Jura Podnieka studijas filma par mākslinieci, kas ļauj ielūkoties viņas darba ikdienā un mākslinieciskajā dvēselē. Lai gan neko šokējošu vai ļoti dziļu un nozīmīgu Teritorija. Vija Celmiņš nepiedāvā, filma nedaudz paver durvis, ļaujot ieskatīties radošajā procesā, likt padomāt par mākslas nozīmi paša mākslinieka dzīvē un citiem jautājumiem. Un, pat ja mākslinieciska rakstura pārdomās iegrimt vēlmes nav, filma ir lieliska iespēja kādu brītiņu pavadīt ļoti intriģējošas un patīkamas dāmas sabiedrībā.

Es piederu pie tiem cilvēkiem, kuri ar mākslu tās visklasiskākajās izpausmēs esmu ļoti lielā mērā “uz Jūs” Šī pasaule manī vienmēr ir uzturējusi vieglu bijību, bet izprast to nekad nav izdevies, un, godīgi sakot, nekad arī ļoti to neesmu centusies darīt. Tāpēc par Viju Celmiņu neko ļoti daudz pirms filmas noskatīšanās nezināju – vien to, ka māksliniece ir pasaulē atzīta un augstu vērtēta. Teritorija. Vija Celmiņš priekškaru nedaudz pavēra, ļaujot ko vairāk uzzināt par Celmiņas dzīvi un radošo darbību, ļaujot mākslinieci iepazīt kā cilvēku. Biogrāfisku detaļu pārstāstā gan šis darbs nepārvēršas – nedaudz tiek parunāts par viņas bērnības dienām un atmiņām no Latvijas, tiek pārskriets pāri jaunības gadiem un mākslinieciskajiem iespaidiem, bet filmas galvenais uzdevums, šķiet, ir radīt iespaidu, sajūtu. Tas arī izdodas, jo, lai gan filmiņa ir īsa (50 min.), pēcgarša paliek uz krietni ilgāku laiku.

Teritorija. Vija Celmiņš var kalpot kā lielisks patīkamu un interesantu diskusiju aizsākums, jo tajā tiek aizskartas vairākas tēmas, kuras pati filma varbūt neizanalizē, bet kuras paliek atmiņā un liek aizdomāties par katra individuālajiem uzskatiem. Ik pa brīdim tiek pamesti kādi jauni domas pavedieni, kuri pēc tam kavējas prātā un kurus gribas apspriest ar draugiem un domubiedriem. Interesantas šķiet pašas Vijas pārdomas par mākslas nozīmi katra cilvēka dzīvē un mākslas darbu interpretācijas dažādību (kāpēc viens uztver attiecīgo mākslas darbu, bet citam tā ir tukša skaņa). Ļoti atmiņā aizķērās viņas teiktais par “artificial” un “art” attiecībām (arī latviešu valodā vārdiem “māksla” un “mākslīgs” sakne ir kopīga). Un tā varētu sarindot vēl un vēl dažādus domu pavedienus, kurus filma pamet skatītājiem.

Metot pie malas mākslinieciskās ambīcijas, filma ļauj Viju nedaudz iepazīt vienkārši kā cilvēku – kā inteliģentu, patīkamu dāmu, kurā, neskatoties uz to, ka no šejienes viņa un viņas ģimene aizbrauca agrā jaunībā, tomēr ir saglabājusies zināma deva latviskuma (apbrīnas vērts turklāt ir fakts, ka Vija ļoti labi runā latviski, lai gan, kā viņa pati stāsta, šo gadu laikā tā īsti nav bijis neviena, ar ko valodas prasmes uzturēt). Filmai izdodas cilvēciskot Mākslinieci – paverot durvis uz viņas darba ikdienu, mēs redzam arī neveiksmes, pašas Vijas šaubas par darba kvalitāti, kas liek nedaudz citādāk palūkoties uz mākslas radīšanas procesu kā tādu.

Ja filmā kādu brīdi ieskanas nedaudz falši toņi, tad tas ir brīžos, kad mēs redzam Celmiņas draugus, mākslas ekspertus paužam atzinību viņas veikumiem visas karjeras garumā. Šie iestarpinājumi šķiet lieki – viņas panākumi runā paši par sevi, citu apbrīnas zīmogs šajā gadījumā vajadzīgs nav. Tā vietā labāk gribētos vēl kādu brīdi uzkavēties pašas mākslinieces sabiedrībā, dzirdēt vēl kādu stāstu.

Bet kopumā noteikti ir vērts ziedot kādu skaistu pēcpusdienu tam, lai aizstaigātu līdz izstādei “Rīgas Biržā” un pirms vai pēc tam noskatīties filmu. Sajūtām pēc šādas eleganti pavadītas dienas vajadzētu būt patīkamām un interesantas diskusijas rosinošām.