The Avengers (2012) 4

Nu, tad beidzot tas mirklis ir pienācis – Atriebēji ir sapulcējušies, lai darītu to, ko prot vislabāk – atriebt. Marvel ūberfilma ir viena no visgaidītākajām šāgada filmām, turklāt komiksu fani šo brīdi ir gaidījuši droši vien visilgāk. Tie, kuri ar Marvel komiksiem pazīstami nebija, tā pa īstam varēja sākt lūkoties šīs filmas virzienā 2008. gadā, kad uz ekrāniem parādījās Iron Man, kura milzīgā veiksme nodrošināja to, ka The Avengers galu galā sapulcēsies. Un sapulcējušies viņi ir iespaidīgi. Lai gan brīžiem, kad, gaidot filmu, parādījās kādas jaunas ziņas, nelielā skepsē tika sarauktas uzacis, Marvel ir veiksmīgi pierādījis, ka tomēr zina, ko dara. The Avengers ir triumfējoši lielisks sasniegums, kurā ir apvienots viss, ko vien skatītāji varētu vēlēties redzēt, un vēl vairāk. 

Pēc manām domām, bija tikai divi varianti, kā šis sava veida Marvel eksperiments varēja beigties – vai nu The Avengers būtu visiespaidīgāko izmēru kinokatastrofa pēdējo gadu laikā, vai arī tieši pretēji – viena no visiespaidīgākajām izklaidēm, kuru gribēsies skatīties vēl un vēl. Kad darīšana ir ar tik daudziem supervaroņiem vienuviet, tādu vidusceļu, kur galarezultāts būtu mērena vienaldzība, bija grūti iedomāties. Tāpēc ar milzīgu prieku var atzīt, ka The Avengers pilnībā attaisno uz sevi liktās cerības – filma ir aizraujoša, ar action ainām pārbagāta, pilna ar supervaroņiem, kuri strīdās, plēšās, sastrādājas un ko tik vēl ne. Turklāt, kas ir pats labākais – filma ir ļoti, ļoti asprātīga, ne mirkli nezaudējot viegli ironisku piegaršu, neuztverot sevi pārāk nopietni.

The Avengers sižets ir diezgan vienkāršs, bez izsmalcinātām un negaidītām mahinācijām. Tora brālis Lokijs ir ieradies uz Zemes, lai pakļautu šejienes iedzīvotājus savai varai, viņam ir citplanētiešu armija, tāpēc šo draudu dēļ tiek sapulcināti Atriebēji, lai tiktu galā ar briestošajām nepatikšanām –  ar šo vienu teikumu patiesībā ir rezumēta visa filmas būtība. Lai gan filmā ik pa brīdim daži no varoņiem ieslīgst komplicētās diskusijās par enerģijas avotiem un gamma stariem, kas viss izklausās pēc ķīniešu ābeces, skatītājiem nav jāsatraucas par to, ka no tā praktiski nekas nav saprotams – nabaga Kapteinis Amerika pat kādā brīdī lūdz Toniju Starku “runāt angliski”. Šie pāris zinātniskas dabas pārspriedumi nekādā veidā netraucē saprast filmā notiekošo, bet tie pamanās sagādāt vairākus jautrus brīžus.
Tas, ka sižets ir saglabāts relatīvi vienkāršs un nesarežģīts, ir ļoti saprotams un, patiesībā, apsveicams lēmums. Filmai ir jāžonglē ar tik daudz tēliem, ka komplicētiem sižeta labirintiem vienkārši neatliktu vietas. Un tieši šie varoņi ir paši galvenie filmā – tie ir iemesls, kāpēc uz The Avengers noteikti plūdīs neskaitāmas skatītāju masas. Džosam Vīdonam ir ļoti veiksmīgi izdevies uzrakstīt scenāriju, kurš ir pietiekami sabalansēts, neļaujot nevienam no Atriebējiem kļūt pārākam par citiem, taču tai pašā laikā ļaujot paspīdēt ikvienam no viņiem. Tāpēc tie, kuri uztraucās, ka The Avengers būs vienkārši Tonijs Starks & Co, savas bažas mierīgi var likt malā – Starks ir viens no komandas spēlētājiem, un viņam nekādas privilēģijas filma nedod.
Roberts Daunijs juniors, kā jau parasti, ir lielisks kā Tonijs Starks/Dzelzsvīrs (starp citu, paskatoties intervijas ar Dauniju junioru sāk rasties aizdomas, ka Starka personība no paša Daunija juniora vairs nav atdalāma – izskatās, ka Daunijs juniors ir vienkārši pārtapis Starkā arī īstajā dzīvē). Krietni saturīgāka šajā filmā ir kļuvusi Skārletas Johansones loma – viņas atveidotā Nataša Romanova/Melnā Atraitne ir svarīga komandas locekle, kurai tiek daudz darba, ar kuru Johansone tiek galā spīdoši (viņas krievu akcents gan bija tāds, khe-khem, apšaubāms – visa zāle sāka smieties -, bet, nu, “A for effort”). Visi tie, kuri žēlojās par to, ka Marks Rafalo ir nomainījis Edvardu Nortonu Brūsa Banera/Halka lomā, pilnīgi noteikti būs spiesti atzīt savu kļūdīšanos (es to skaitā, neliegšos) – Rafalo ir viens no vispatīkamākajiem pārsteigumiem filmā, notēlojot Baneru ar iejūtību, humoru un simpātisku kautrību. Turklāt viņa Halks ir nepārspējami lielisks – un viņa sejas vaibstos ir redzamas paša Rafalo iezīmes (Rafalo notēloja Halku ar motion-capture tehnoloģijas palīdzību).
Arī abi Krisi – Evanss un Hemsvorts – teicami veic savus pienākumus, abi divi sagādājot daudz amizantu mirkļu, jo gan Kapteinis Amerika, gan Tors īsti ērti šajā pasaulē nejūtas.* Evanss lieliski tiek galā ar Kapteiņa apjukumu, kāds viņu ir piemeklējis, pamostoties pēc 70 gadiem, kamēr Hemsvorts ilustrē Tora iekšējo konfliktu – lai gan Lokijs ir prātu zaudējis lielummāns, viņš tomēr ir Tora brālis. Varbūt nedaudz visā šajā kompānijā ir apdalīts Džeremija Rennera Klints Bārtons/Vanagacs – par viņu skatītāji zina vismazāk, tāpēc viņa personība filmā kaut kā paliek nedaudz miglā tīta. Arī šajā filmā neiztrūkstoši parādās Klārka Grega tēlotais aģents Kolsons, un, kā jau ierasts, Son of Coul, vismaz man, bija ļoti simpātisks – viņa fanošana par Kapteini Ameriku bija patiešām sirsnīga. Par Semjuelu Lī Džeksonu neko daudz laikam teikt vispār nav vērts – viņš ir Semjuels Lī Džeksons, un tāpēc automātiski ir fantastisks. Arī Kobija Smoldersa nepaliek nepamanīta aģentes Hilas lomā, un Stellans Skarsgards, kā arī Gvineta Paltrova priecē.
Taču, lai cik vienreizēji nebūtu visi sapulcinātie varoņi, tas ir sen zināms fakts, ka šāda tipa filma būs tikai tik lieliska, cik lielisks būs tās ļaundaris. Un Toms Hidlstons nepieviļ. Hidlstons fantastiski iemieso Lokiju, kurš pēc notikumiem Thor ir izvazājies pa mistiskām un apšaubāmām Visuma vietām, sapinoties ar vēl jo apšaubāmākajiem Čitauriem, galu galā ierodoties uz Zemes. Lokijs ar nežēlīgu prieku manipulē ar Atriebējiem, sējot šaubas un dusmas, kas beigu beigās noved pie pamatīgiem grautiņiem. Hidlstons viņu notēlo perfekti, spējot izskatīties pilnīgi maniakāls (viņa smīniņš liek šermuļiem skriet pār kauliem), diktatorisks un vienkārši ļauns. Un arī viņam ir tikuši ļoti amizanti dialogi ar īpatnēju, nedaudz teatrālu, šekspīriskas kvalitātes noskaņu (tieši tāpat kā Thor).
Taču laikam pati lielākā filmas veiksme ir jau iepriekš minētais humors un vieglā ironija. Filma ir pārpilna ar asprātīgiem dialogiem (“Doth mother know you weareth her drapes?”), no kuriem neviens nešķiet uzspēlēts vai neveiksmīgs. Daunijs juniors kā Starks, protams, tiek pie vislabākajiem one-lineriem, taču katram no Atriebējiem tāpat tiek kārtīga smieklu deva. Turklāt humors ir atrodams ne tikai norunātajos tekstos, bet arī rīcībās un pat action momentos (viena epizode ar Halku bija tik smieklīga, ka visa kinozāle smējās līdz asarām). Vīdons ir apzinājies, ka pārāk nopietni (a la Kristofera Nolana stilā) The Avengers veidot nevar – ja ir darīšana ar pusdieviem un zaļiem, dusmīgiem, milzīgu apmēru cilvēkiem, tad dziļas drāmas taisīt nevar. Taču tas nenozīmē, ka filma ir tikai viens liels jampadracis – nevienu brīdi tā neļauj aizmirst to, ka galvenie varoņi ir reālās briesmās, un filmā ir vairāki emocionāli spēcīgi brīži.
Action ainas, protams, ir augstā līmenī – pēdēja filmas pusstunda ir praktiski viens liels non-stop ekšens, un patiešām vēlreiz ir jāuzteic ļoti veiksmīgā Halka atveidošana. Arī par 3-D neko sliktu nevaru teikt – vajadzību tam, godīgi sakot, neredzēju, jo neko tas stāstam nedeva, bet šeit tas vismaz nebija traucējoši un nenovērsa uzmanību. Tā kā biju viena no skeptiķiem attiecībā pret Džosa Vīdona iecelšanu režisora krēslā, varu godīgi atzīties, ka esmu smagi kļūdījusies – viņš savu darbu ir paveicis fenomenāli. Apsveicami ir arī tas, ka The Avengers, lai gan noteikti Marvel prātos kā pirmā no vairākām filmām, nevienu brīdi nešķiet kā ievads kam dižākam, kas sekotu turpinājumos – tā ir pati uz savām divām kājām stāvoša filma, kura atstāj pavedienus potenciālajiem sīkveliem, bet izdara to neuzbāzīgi (turklāt, lai gan tas jau tā kā visiem sen būtu zināms – Marvel filmās ir jāskatās beigu titri!!!).
Filma ir pietiekami veiksmīgi tikusi galā arī ar vēl vienu potenciālo klupšanas akmeni – The Avengers, domājams, varēs izbaudīt arī tie, kuri iepriekšējās Marvel filmas nav redzējuši. Ja tās ir redzētas, tad, protams, vairākas detaļas kļūs skaidrākas vai nozīmīgākas (vai vienkārši pamanāmas), bet arī bez iepriekšējām zināšanām filmai vajadzētu būt saprotamai. Katrs no tēliem tiek pienācīgi iepazīstināts, pieņemot, ka ne visi skatītāji būs ar tiem pazīstami. Taču tas nenozīmē, ka tie, kuri ir redzējuši Iron Man 1,2, Thor un Captain America, garlaikosies. Noteikti gan jāpiebilst tas, ka, ja ir redzēts Thor, tad Lokija tēls kļūst krietni interesantāks – lai gan Tors paskaidro viņa pagātni un to, kāpēc Lokijs ir tāds, kāds viņš ir, viņa neprātu, sāpes un aizvainojumu patiešām var saprast tad, ja ir zināms, kas ar viņu notika Thor laikā. Un tad, kad viņa iekšējie dēmoni ir labāk saprotami, Lokijs no divdimensionāla ļaundara pārvēršas krietni komplicētākā personībā.
Kopsummā varu apgalvot, ka The Avengers ir viena no vislieliskākajām (ja ne pat vislieliskākā) izklaides filma, kāda ir redzēta. Asprātīga, spraiga, darbības un eksplozijām pārbagāta – vienvārdsakot, jāredz! Tas noteikti ir to vērts. Turklāt filmu varētu būt vērts redzēt vairākkārt – pirmajā reizē pilnīgi visas asprātības nemaz nevar paspēt uztvert. Vismaz es noteikti uz to došos vēlreiz (un tad varbūt vēlreiz).
* Un uz tādas seklākas, vairāk sievietēm domātas nots – abi divi izskatās vienkārši debešķīgi. Dāmas (un arī kungi, ja vēlaties), izbaudiet! Evanss ir kā Bārbijas Kena iemiesojums, kamēr Hemsvorta L’Oreal mati paši par sevi ir atsevišķs diskusiju temats.