The Dark Knight Rises (2012) 1

Pirms ķeros klāt pašam Betmenam, pāris vārdu par pirmdienas pasākumu – blogeru seansu – paldies blogeriem un viņu uzņēmībai. Vakars bija patiešām izdevies ar divām izsmeļošām prezentācijām (bonuss – vienu no tām vadīja pats Betmens). Turklāt jebkuru filmu skatīties ir daudzkārt patīkamāk, kad zāle ir pilna ar cilvēkiem, kurus tā interesē tikpat daudz, cik tevi – kad visa zāle vienoti aiztur elpu, efekts pastiprinās simtkārtīgi. Bet nu pie The Dark Knight Rises. Spoileri tikai beigās pēc kārtīga brīdinājuma, tāpēc līdz tai vietai var lasīt droši.
Kad jārunā par filmām un režisoriem, es pievēršos visabsolūtākajam politeismam (kā jau kārtīgam pagānu bērnam pienākas), kaislīgi pielūdzot visdažādāko režisoru altārus. Taču arī šeit valda zināma hierarhija, un pēc The Dark Knight Rises noskatīšanās galveno troni stabili ir ieņēmis Kristofers Nolans. Viņš ir paveicis teju neiespējamo – viņa trešā un pēdējā Betmena filma ir fantastisks noslēgums vienai no lieliskākajām triloģijām, kādas ir redzētas uz ekrāna. Es kategoriski atsakos salīdzināt un vērtēt, kura no filmām ir labāka – Batman Begins, The Dark Knight vai The Dark Knight Rises – jo katra no tām ir ar savu unikālu raksturu, kas padara šādu virspusēju salīdzināšanu neiespējamu. Taču tai pašā laikā šīs filmas veido vienotu veselumu, izstāstot neaizmirstamu stāstu par vienu no viszināmākajiem komiksu tēliem, ļaujot to izbaudīt pat tiem, kuri komiksus nekad dzīvē nav rokās turējuši. Ar The Dark Knight Rises Nolans piedāvā episku, gandrīz trīs stundas garu kinopiedzīvojumu, kura laikā skatītāji var iziet cauri visdažādāko emociju gammai – bailēm, skumjām, smiekliem un pat asarām. 

Vispirms sākšu ar to, ka Nolans, vismaz manuprāt, ir diezgan neparasts režisors ar to, ka viņam nav nevienas sliktas filmas. Pavisam nopietni – ja tava vājākā filma ir Insomnia, kas tāpat ir ļoti interesants, aizraujošs un profesionāli veidots trilleris ar lieliskiem aktierdarbiem no Ala Pačīno un Robina Viljamsa, tad laikam jau tu tomēr zini, ko dari. Ikviena Nolana filma ar kaut ko izceļas citu starpā, katrai no tām ir sava rozīnīte, kas ļauj šīs filmas skatīties vēl un vēl. Taču, ja režisoram ir tik daudz veiksmīgu filmu pēc kārtas, tad, gaidot katru nākamo, tomēr ir jābažījas – vai šī būs tā, kura pārtrauks veiksmīgo sēriju? Taču nu šīs bažas var mierīgi nolikt malā, jo ar The Dark Knight Rises Nolans ir pamanījies pārspēt pats sevi. Pēc triumfālajiem The Dark Knight panākumiem neviens vien uzdeva jautājumu, vai vispār ir iespējams izveidot turpinājumu, kas būtu līdzvērtīgs emocionālā, sižetiskā, aktierdarbu utt. ziņā. Atbilde, laimīgā kārtā, vismaz maz, ir viennozīmīgs jā.

Ir redzams, ka The Dark Knight Rises Nolans ir ielicis visu, kas vien bija palicis, ko teikt par Betmenu. Filma ir grandioza gan ambīciju ziņā, gan darbības ziņā, par emocionālo pusi nemaz nerunājot. Un, kas ir pats svarīgākais – The Dark Knight Rises ir Betmena filma. Ja The Dark Knight pats tumšais bruņinieks nedaudz palika otrajā plānā, galvenokārt Hīta Ledžera neaizmirstamā Džokera dēļ, tad šeit viņš ir absolūts uzmanības centrs. Lai gan filmā ir daudz jaunu tēlu, tie nevienu brīdi neaizēno Betmenu. Nolans noslēdz savu triloģiju iespaidīgā stilā – nebrīnīšos, ja būs daudzi, kuriem viņa piedāvātais nešķitīs pienācīgs, un viedokļi dalīsies, bet, manuprāt, šī filma pielika fantastisku punktu šai Betmeniādei.
The Dark Knight Rises stāsts ir savērpts smalki un pietiekami izveicīgi. Filma ir ļoti gara (gandrīz trīs stundas), taču tās paskrien garām nemanot – ne vienu reizi vien uz pusi īsākas filmas ir vilkušās nebeidzami gari, bet šeit uzmanība nenovēršas ne uz mirkli. Filmas pirmā daļa varbūt ir nedaudz smagnēja, pavadot nedaudz par daudz laika mēģinot parādīt, kā Gotema ir mainījusies pa šiem astoņiem gadiem kopš Hārvija Denta nāves. Taču tā atrod savu ritmu, un pēc tam tā neapstājoties un neminstinoties piedāvā episku piedzīvojumu ar visdažādāko emociju gammu. Viena no visapbrīnojamākajām lietām ir tā, kā brāļiem Nolaniem un Deividam Goijeram ir izdevies savienot kopā visas trīs Betmena filmas, kas bija viena no manām lielākajām bažām. Tomēr The Dark Knight Rises iespaidīgā veidā savelk vairākus pavedienus gan ar Batman Begins, gan ar The Dark Knight, atsaucoties uz notikumiem abās iepriekšējās filmās gan tiešā, gan arī ne pārāk acīmredzamā, bet izsmalcinātā veidā.
Nolana Betmena filmas ir unikālas ar to, ka tās, lai gan nekādā gadījumā neaizmirst par saviem komiksu pirmsākumiem, tomēr iet soli tālāk, runājot par universālām, dziļākām tēmām, kurām šie komiksu elementi ir tikai kā palīdzīgi paņēmieni, lai ilustrētu sarežģītus un dziļdomīgus jautājumus. Katru no trīs filmām var raksturot ar vienu vārdu, kas apzīmētu to, kas tajā ir galvenais – ja Batman Begins šis vārds būtu “bailes”, The Dark Knight – “haoss”, tad The Dark Knight Rises es droši vien raksturotu ar vārdu “cerība”. Šis vārds un cerību nozīme cilvēku dzīvēs tiek pieminēti vairākkārt filmas laikā – bez cerības nav iespējams izjust patiesu izmisumu. Protams, filma neiztiek arī bez Gotemas un Betmena savstarpējo attiecību analizēšanas un skaidrošanas – ko pilsētai nozīmē tās tumšais bruņinieks un aizstāvis.
Taču, lai cik ģeniālas arī nebūtu idejas filmas pamatā, tās visas kļūs bezvērtīgas, ja nebūs pienācīgi aktieri, kas tās spētu atainot uz ekrāna. Un The Dark Knight Rises visi aktieri, bez izņēmumiem paveic savu darbu fantastiski, katrs paliekot atmiņā, atstājot neizdzēšamu iespaidu. Šī filma pilnīgi noteikti par visiem 100% pieder Kristianam Beilam, kurš, manuprāt, ir labākais Betmens, kāds ir redzēts uz ekrāna. Viņš ir neticami lieliskā veidā spējis ilustrēt Brūsa Veina dažādās sejas – gan Betmenu, gan Brūsu Veinu/pleiboju, gan īsto Brūsu Veinu, kuru pazīst tikai viņam vistuvākie cilvēki. Lai cik lieliski un iespaidīgi nebūtu visi pārējie aktierie, Beils ir stāsta atslēga. Viņš izliek sevi visu šajā lomā, liekot skatītājiem pārdzīvot un uztraukties par Veina likteni. (Par Beila Betmena balsi neko daudz neizteikšos – man tā nekad nelikās pārāk problemātiska, arī šeit netraucēja. Tie, kas par to sajūsmā nebija, droši vien gan varēs sūdzēties arī šoreiz – Beils izklausās tāpat kā The Dark Knight laikā. Nezinu, manuprāt, tas pieder pie tēla.)
Taču Betmens bez pienācīga ļaundara nebūs nekāds Betmens, un Toms Hārdijs šo lomu aizpilda perfekti. Ne visi bija sajūsmā, kad tika paziņots, ka tieši Beins būs Betmena pretinieks šajā filmā (es, personīgi, vispār par šādu ļaundari neko nezināju – biju laimīgi palaidusi garām, ka Sērga Batman & Robin, kā izrādās, bija domāts Beins). Nolans nemitīgi uzsvēra, ka galvenais iemesls, kādēļ viņš ir izvēlējies Beinu, ir tādēļ, lai sagādātu Betmenam pretinieku tieši fiziskā ziņā, kas Hārdijam ir izdevies – viņš izskatās monstrozi. Kopumā Hārdija tēlojums ir hipnotizējošs. Beins Hārdija izpildījumā ir kā visbaisākā slepkavošanas mašīna – fiziski spēcīgs, turklāt apveltīts ar augstu intelektu. Hārdija mīmika filmā ir vienkārši neticama – viņa sejas lielāko daļu aizklāj maska, liekot viņam visas emocijas izteikt ar acīm, kuras ir šaušalīgi ekspresīvas, gandrīz vai mežonīgas. Daudz tiks debatēts par Beina balsi – manuprāt, tā viņam piestāvēja lieliski. Jā, tā bija jocīga, taču tās unikalitāte un oriģinalitāte bija ļoti atbilstoša tēlam. Kombinācijā ar Hārdija grimasēm katrs Beina teiktais vārds kļuva īpaši draudīgs.
Anna Hataveja Selīnas Kailas lomā domājams, ka liks ņemt savus vārdus atpakaļ visiem tiem, kuri viņu kritizēja pirms vēl bija redzēts kaut viens kadrs no filmas. Viņas Kaķsieviete ir ļoti atšķirīga no Mišelas Feiferes, taču ne par matu sliktāka (negribu vispār daudz salīdzināt, jo abas pieejas ir pilnīgi citādākas). Hataveja ir satriecoša – viņa lieliski atveido Kailas duālo dabu, parādot, kā viņa balansē uz labā/ļaunā robežas. Turklāt viņas kostīms ir iespaidīgs (girl crush), kā arī viņas jūtu ķīmija ar Beilu ir pārliecinoša – abu starpā valda viegla ķircināšanās un flirts. Arī otrs jaunpienācējs Džozefs Gordons-Levits ir fantastisks savā lomā. Viņa stāsts filmā ir emocionāls un ticams – Bleiks skatītājiem dod iespēju redzēt Gotemu ar parasta tās iedzīvotāja acīm. Mariona Kotijāra ir jau ierasti profesionāla, un viņu vienmēr ir prieks redzēt uz ekrāna.
Kamēr jaunie aktieri atstāj lieliskus iespaidus par sevi, neviens no iepriekšējām filmām netaisās atpalikt. Maikls Keins ir filmas dvēsele, Brūsa Veina sirdsapziņa, un ainas ar viņu ir vienas no visemocionālākajām filmā. Tikmēr Gerijs Oldmens turpina iekarot skatītāju simpātijas ar izjusto Gordona tēlojumu, liekot just viņam līdzi tikpat ļoti kā pašam Veinam. Arī Morgans Frīmens priecē Foksa lomā, sagādājot pāris asprātīgus one-linerus. Bonusa punkti arī visiem pārējiem aktieriem – neviens nešķita nevietā vai nepārliecinošs.
The Dark Knight Rises, protams, ir ļoti profesionāli veidota filma, kura ir vizuāli baudāma ar iespaidīgām action ainām, kas kļūst vēl jo iespaidīgākas, ja atcerās faktu, ka Nolans cenšas pēc iespējas mazāk izmantot datorefektus, dodot priekšroku reāliem triku izpildījumiem dzīvē. Īpašus vārdus vēlos veltīt mūzikai – Hans Zimmers šajā filmā ir tik augstā līmenī, kā vēl nekad. Viņa mūzika ir skaļa, spēcīga, taču ļoti, ļoti emocionāla – tā ir gan draudīga, gan pacilājoša, gan sāpīga, gan enerģizējoša. Zimmers izmanto jau iepriekšējās filmās dzirdētās melodijas, taču piešķir tām jaunu elpu, kas arī kalpo kā viens no pavedieniem, kas sasaista visas trīs filmas kopā. Tāpat arī viņš ir sarakstījis daudz jauna materiāla – man jo īpaši patika rotaļīgā, apburošā Selīnas Kailas melodija. Taču interesantā kārtā filma, kurā ir dzirdama tik episka un neaizmirstama mūzika, ļoti intriģējošā veidā izmanto… klusumu. Mēdz teikt, ka klusums patiesībā ir visskaļākais kliedziens, un reizēm absolūts klusums ir krietni efektīgāks par skaļiem basiem. Filmā ir trīs ainas, kurās nav dzirdama mūzika, radot ļoti neparastu atmosfēru – liekot gandrīz vai fiziski sajust draudus un teroru. Ļoti interesants bija lēmums vienu no Beina un Betmena cīņām atstāt bez muzikālā pavadījuma – tās laikā mēs dzirdam tikai brutālos sitienus un to atbalsis, kā arī Betmena izmisīgos, mežonīgos, aizkaitinātos kliedzienus, kamēr Beins cīnās, neizdvešot ne skaņas.
Visticamāk, ka viedokļi par The Dark Knight Rises krasi dalīsies – domājams, ka Nolans to lieliski apzinājās, veidodams šo filmu. Droši vien, ka daudziem tā sagādās vilšanos, jo tiks parāk daudz salīdzināta ar The Dark Knight, kamēr citus neapmierinās Nolana triloģijas noslēgums. Daudzi arī meklēs vietas, kur piekasīties, mēģinās atrast vissīkākos sižeta caurumus, taču, manuprāt, tā  būtu fantastiska laika izšķiešana. Jo, lai gan filmā noteikti ir vairākas vietas, kur tā īsti līdz galam nav skaidrs, kā attiecīgās lietas tiek paveiktas, liekot varbūt nedaudz skeptiski saraukt uzacis, tā šajā gadījumā ir nelietderīga nitpicking, jo jebkuru no šādiem sīkumiem pilnībā atsver filmas emocionālā puse. Turklāt neaizmirsīsim, ka filma tomēr ir balstīta uz komiksa, tāpēc zināma deva suspension of disbelief ir nepieciešama.
Nolans, manuprāt, ir izveidojis fantastisku filmu. Viņš ir vienīgais režisors, kura filmas skatoties mana sirds sitas tik strauji, ka draud izsprāgt ārā no krūtīm – pēdējoreiz tik ļoti sirds sitās Inception laikā (vai var ieraudzīt kopsaucēju?). Tas nekādā gadījumā nenozīmē, ka neesmu izbaudījusi citas filmas vai līdzpārdzīvojusi citiem tēliem, bet Nolana filmās šīs sajūtas ir pavisam citā līmenī. Skatoties The Dark Knight Rises es filmas pēdējās ~45 minūtēs biju absolūti sastingusi, pilnībā iesūkta filmā un tās sagādātajos pārdzīvojumos. Nolans liek aizrauties elpai un pilnībā aizmirst visu pārējo ārpus filmas, liekot kinozālē izdzīvot neprātīgus notikumus, liekot nopietni pārdzīvot par džeku, kurš skraida apkārt pa naktīm ģērbies kā sikspārnis. Par to arī viņam varu teikt vislielāko paldies.
TL;DR (let’s face it – ja kāds šito visu izlasīja, tad tas ir apbrīnas vērts sasniegums): es mīlu Nolanu, un The Dark Knight Rises, manuprāt, ir perfekts triloģijas noslēgums – emocionāls, grandiozs, ambiciozs un pārdomas raisošs.
Bet tālāk SPOILERI!!!!! Filmu neredzējušajiem tālāk nelasīt!
 
Pirms tam centos visu paust puslīdz loģiskā un secīgā tekstā, bet vēl palika pāris spoilerīgas lietas, kuras vēlējos piezīmēt, taču nekādu dižo koherenci šeit lūdzu nemeklēt, jo šis rakstu darbs jau sāk sasniegt semestra darba izmērus.
Pirmkārt, par beigām. Domājams, ka tieši par šo jautājumu tiks debatēts visvairāk. Jau esmu lasījusi vairākus viedokļus, kuros ir pausts sašutums par to, ka Nolans ir pilnībā sabojājis filmu, piešķirot tai šādas beigas. Es kategoriski nepiekrītu šādam viedoklim, jo, manuprāt, tās bija absolūti nevainojamas beigas. Ir daudzi, kas klaigā, ka Betmens nekad nepamestu Gotemu. Bet – that’s the point (ko daži, šķiet, fantastiski iespaidīgā veidā ir pamanījušies palaist garām) – Betmens nepamet Gotemu. Šī ir viena no galvenajām idejām, kuru Nolans ir malis cauri visām trīs filmām gandrīz vai nepārtraukti – Betmens nav viens cilvēks, Betmens ir simbols, viņš ir kas vairāk kā cilvēks. Betmens var eksistēt bez Brūsa Veina. Ja Nolans būtu licis Betmenam mirt, upurējoties pilsētas glābšanas vārdā, tas būtu krasā pretrunā ar pirms tam pausto – Rāzs al Gūls vairākkārt uzsver, ka simbolu iznīcināt nevar. Betmens ir kļuvis par simbolu, līdz ar to – nemirstīgs. Starp citu, mani fascinēja veids, kā Nolans atstāj katra skatītāja paša interpretācijai Džonu Bleiku – vai viņš pārņem Betmena veidolu vai tomēr kļūst par Robinu? Es sliecos domāt, ka viņa vārds “Robins” bija Nolana viltīgs sveiciens šim tēlam, bez kura klātbūtnes daudzi komiksu fani nevar iedomāties Betmenu, taču Bleiks kļūtu par Betmenu.
Otrkārt, filma ļoti interesanti spēlējās ar teroristu retoriku. Beina teksti bija diezgan savdabīgi, kā arī viņa metodes savu mērķu sasniegšanai gana oriģinālas. Viens no filmas visspožākajiem mirkļiem ir doktora Kreina vadītā kangaroo court (vienkārši ģeniāls cameo no Kiliana Mērfija – praktiski iespiedzos viņu redzot uz ekrāna, jo ļoti cerēju, ka viņš parādīsies arī trešajā filmā – noteikti viens no filmas ģeniālākajiem momentiem) – viņa spriedums Gordonam lieliski ilustrē Beina piedāvāto kontroles nodošanu Gotemas iedzīvotājiem, respektīvi, tās absolūto tukšumu. “Death. By exile.”
Treškārt, nedaudz par Beinu un Tāliju. Viņu stāsts tika savērpts ļoti viltīgi, pēc Tālijas atklātās patiesības liekot Beina tēlam parādīties pilnīgi citā gaismā, apgriežot viņa tēlu par gandrīz vai visiem 180 grādiem. Hārdija sniegums ir patiešām fantastisks – kad mēs uzzinām patiesību par Beinu, viņa acis, kuras pirms tam pauda tikai mežonīgu niknumu un nežēlību, pēkšņi rāda cilvēcību un skumjas. Par Hārdiju vēlējos vēl piebilst to, ka otrajā cīņā ar Betmenu pēc tam, kad Betmens ieplēš Beina masku, Hārdijs pārvēršas zvērā. To bija šaušalīgi, bet fascinējoši skatīties – kā mainījās viņa cīnīšanās paņēmieni: tie zaudēja jebkādu loģiku, viņš vienkārši sāka brutāli ārdīties kā ievainots dzīvnieks. Pilnīgi noteikti viens no filmas baisākajiem mirkļiem.
Ceturtkārt, daudziem Tālijas un Beina nāves var likties neinteresantas savā vienkāršībā un neoriģinalitātē. Bet, manuprāt, tas bija pareizs lēmums no Nolana puses – šī nav filma par ļaundariem, tā ir Betmena filma. Tālijas un Beina nāves nav iespaidīgas, jo tām tādām nav jābūt.
Būtībā par šo filmu varētu runāt vēl un vēl, un to, visticamāk, vēl ilgi arī darīs. Tās ambīcijas ir milzīgas, un, vismaz manuprāt, tā tās vairāk nekā attaisnoja.