The Hobbit: An Unexpected Journey (2012) 7

Ar The Hobbit: An Unexpected Journey ir tā sarežģīti – jūtas ir ļoti dalītas. No vienas puses filma ir burvīgs piedzīvojums, kurš ļauj atgriezties Viduszemē, kura nebija redzēta uz lielā ekrāna gandrīz vai desmit gadus. Bet no otras puses filmai piemīt ļoti daudz trūkumu, kas visu labo un jauko aizēno. Lai gan tas var izklausīties pēc baisākās zaimošanas, neesmu pārliecināta, vai Pīters Džeksons bija īstais, kuram uzticēt Tolkīna grāmatas ekranizāciju. Galvenās problēmas ir trīs: filmas garums, haotiskais ritms, kā arī jaunais formāts – 48 kadri sekundē. 

Nabaga Hobita tapšanas vēsture bija sūra un grūta, kamēr beigu beigās tomēr nonāca pie tā paša Pītera Džeksona, kura The Lord of the Rings filmas nav redzējis tikai retais (bet tādi arī eksistē, ticiet vai nē!). Man pirmie trauksmes zvani sāka zvanīt jau tad, kad tika paziņots, ka The Hobbit tiks dalīts divās filmās, kas vēlāk pārtapa pat par veselām trim (tajā brīdi jau vairs tikai smagi nopūtos). Problēma slēpjas tajā, ka, lai cik arī daudz papildmateriālus neizraktu un neiekļautu filmās, pats pamata stāsts nav tāds, ko var stiept trīs filmu garumā. Gan jau ka daudzi kādreiz bērnībā ir ākstoties paņēmuši košļājamo gumiju un sākuši to stiept, cik vien tālu var, kamēr tā pārtrūkst – tieši to Džeksons dara ar Hobitu, un filma ļoti bīstami pietuvojas šim pārtrūkšanas brīdim. Tajā visa kā ir vienkārši par daudz. Lai gan principiāli it kā pievienotās detaļas būtu interesantas (piemēram, ievads ar stāstu par rūķiem), sākoties filmas trešajai stundai, interese par apkārt notiekošo ir manāmi noplakusi. Stāsta stiepšana trīs filmu garumā nozīmē arī ļoti saraustītu ritmu – filmai nav īsta kulminācijas brīža, arī beigas pienāk diezgan vienaldzīgi, jo zināms ir tas, ka stāsts nav pat pusē.

Tas, ka Džeksonam ir tieksme aizrauties, zināms bija jau sen, tāpēc nekāds pārsteigums tas nebija (skat. The Return of the King ašpadsmit nobeigumus). Taču būtu jauki, ka būtu atradies kāds, kurš viņam spētu pateikt: “Pīter, pietiek.” Šķiet, ka viena no problēmām ir bijusi arī tas, ka Džeksons & Co bija tik labi pavadījuši laiku, filmējot LOTR, ka bija vēlme šo pašu jautrību atkārtot vēlreiz, kā rezultātā šajā filmā mēs redzam gan Frodo, gan nedabīgi daudz Elronda, gan ekstra Galadrielu un Sarumanu. To, ka ballīte ir bijusi lieliska, neapšaubu, bet tā rezultātā uz ekrāna ir redzams pārāk daudz.
Vēl viens ļaunums, ko šī LotR tēlu maisīšanās pa ekrānu nodara, ir tas, ka tā padara filmu diezgan nepieejamu tiem, kas ar LotR nav pazīstami. Lai gan man tā bija lieliska izklaide ik pa brīdim iesaukties: “Oo, vecais labais Sarumans! Oo, viņi pieminēja Sauronu!” utt., filma sanāk tik pieblīvēta ar blakustēliem, ka rezultātā tā nespēj tikt galā ar galvenajiem varoņiem, kuru jau tāpat ir ārkārtīgi daudz – rūķi vien ir veseli 13. Ja kāds pēc filmas noskatīšanās, man mēģinās iestāstīt, ka būtu spējīgs katru no rūķiem identificēt pēc vārda un izskata, tad vai nu šis cilvēks ir pavadījis ilgu laiku pirms filmas pētot dažādos pieejamos materiālus, kuros par katru rūķi tika stāstīts vairāk, vai arī ir neķītrs melis. Lai gan iepazīstināti mēs tiekam ar visiem rūķiem, tā īsti filmā pamanīt var tikai Torinu (obviously), Kili (jo viņš ir smuks)*, Balinu (jo viņš tiek pie vairāk par 2 rindiņām teksta), varbūt arī Fili (jo viņš uz ekrāna ir bieži redzams kopā ar Kili) un Bomburu (viņa iespaidīgo izmēru dēļ). Vēl pamanāms ir arī viens rūķis ar jocīgo cepuri – sava veida ausaini -, bet, kā viņu sauc, es, godīgi sakot, neatceros. Arī par nabaga Bilbo bieži vien tiek aizmirsts. Mana lieliskā kursabiedrene Ilze ļoti labi rezumēja šo problēmu savā tvītā:

Random dwarf, random dwarf, random dwarf, random dwarf, Richard Armitage, random dwarf, random dwarf.
— Ilze (@Ilzefo) December 14, 2012

Vēl viena kļūme ir mēģinājums The Hobbit izveidot atmosfēras un toņa ziņā līdzīgu LotR. Hobits ir bērniem domāta grāmata, kura tonāli ievērojami atšķiras no Gredzenu pavēlnieka stāsta – Tolkīns Hobitu uzrakstīja pirmo, pēc tam tikai iedomājoties, ka stāstu varētu izvērst tālāk un mērogos iespaidīgāk. Hobits ir rotaļīga, asprātīga un samērā vienkārša pasaka, kuras pievilcība slēpjas tieši šajās tās īpašības. Mēģinot dramatizēt notikumus, tos sarežģot, stāsts kļūst smagnējs un zaudē daļu sava šarma. Interesantā kārtā, pats Tolkīns pēc Gredzenu pavēlnieka panākumiem 1960. gadā bija mēģinājis pārrakstīt The Hobbit, pataisot to tumšāku un nopietnāku, bet kāds viņa draugs, kuram viņš bija iedevis izlasīt pirmās trīs šī varianta nodaļas, bija pateicis, ka, lai gan nav slikti, tas tomēr neesot Hobits, kā rezultātā Tolkīns savus centienus atmeta. Tā lūk. Varbūt Džeksonam & Co vajadzēja ko mācīties no šī atgadījuma. Filipa Bojensa, scenārija autore, intervijā ar The Guardian apgalvoja, ka tad, ja viņi sastrādājas ar tādiem aktieriem, tad viņiem nevarot dot tik seklu materiālu, ka šādi meistari ir pelnījuši kārtīgu character development utt. Sajūsmā, izlasot šos vārdus, es nebiju – pieeja šķiet ačgārna, jo aktieriem vajadzētu kalpot stāstam, nevis otrādi.
Tas viss gan nenozīmē, ka filma būtu ārkārtīgi slikta – tā es netaisos apgalvot. Tā ir gana aizraujoša, krāšņa un iespaidīga, lai attaisnotu savu eksistenci. LotR faniem būs interesanti pamanīt visas atsauces uz iepriekšējo filmu triloģiju, arī zināma nostalģija pārņem brīdī, kad ieraugi Galadrielu un izdzirdi Keitas Blanšetas dziļo, zemo un maģisko balsi, vai brīdī, kad ieraugi atgriežamies veco labo šizofrēniķi Gollumu (jāatzīst, ka mīklu minēšanas aina izdevusies ir fantastiska, tur nav par ko piesieties). Tāpat lieliska spēle, ar ko izklaidēties The Hobbit laikā, ir “Atpazīsti šo melodiju!” – daudzi muzikālie motīvi nāk no LotR filmām. Īpaši skaista gan ir jaunā melodija – dažādās rūķu dziedātās Song of the Lonely Mountain variācijas.
Ja ar kaut ko The Hobbit ir trāpījis stabilā simtniekā, tad tas ir castings. Diez vai ir iespējams iedomāties perfektāku Bilbo par Martinu Frīmenu. Viņš satriecoši iemieso Bilbo sākotnējo negribību doties piedzīvojumā, pēc tam sekojošo naivo entuziasmu, labsirdību un drosmi. Tikpat lielisks ir Ričards Ārmitažs Torina lomā – valdonīgs, cildens un drošsirdīgs.** Arī rūķi ir piemeklēti ļoti labi, lai gan, kā jau minēju, ne visus no viņiem var tā kārtīgi pamanīt. Man sajūsmu izraisīja arī aptuveni 10 sekunžu ilgais Lī Peisa uznāciens elfu karaļa Tranduīla lomā – lai gan šajā filmā viņš ir redzams uz brītiņu, Legolasa tēvs atstāja fantastisku augstprātības un sassiness iespaidu.
Noslēgumā vēl pāris vārdi par jauno formātu, kādā tiek demonstrēts The Hobbit higher frame rate (HFR) jeb 48 kadriem sekundē. Teikšu pavisam godīgi – man nepavisam nepatika. Tā rezultātā bilde ir kļuvusi pārāk skaidra – datorefekti ir acīmredzami un uzkrītoši, un visam piemīt viegli butaforiska pieskaņa. Ļaunākais ir tas, ka ar šādu reālistisku bildi filma zaudē to maģiju, kas piemita Lord of the Rings – galu galā stāsts ir pasaka, kurai būtu jāpiemīt zināmai otherworldly kvalitātei, nevis skaudrai realitātei. Brīžiem turklāt galveno varoņu kustības izskatās paātrinātas, kas uzreiz izsit tevi ārā no filmas, nevis iegremdē tevi tajā dziļāk, kā to bija iecerējuši filmas veidotāji. Kombinācijā ar samērā lieko 3-D, rezultāts nav pārāk labs. Šaušalīgā kārtā The Hobbit piemīt Džona Kārtera līmeņu bildes tumšums, kas nozīmē, ka visa filma tiek pavadīta skarbā pustumsā. Ik pa brīdim radās vēlme noņemt brilles, lai izbaudītu Viduszemes patieso krāsainību.
Kopumā var teikt, ka The Hobbit: An Unexpected Journey ir filma, ko noteikti ir vērts noskatīties, bet LotR augstumus tā noteikti nesasniedz. Turpinājumus, protams, gaidīšu ar zināmu devu nepacietības (pats pēdējais filmas kadrs, gods kam gods, bija fantastisks cliffhangeris), bet kaut kur savā pieejā stāstam Džeksons & Co tomēr ir nošāvuši greizi.
* Šīs filmas Legolass. Būtu man atkal 12, 13 gadi, taisītu kladi, kur līmētu iekšā rakstus par viņu. Hahā.
** Sasodīti izskatīgs arī – dievs apžēlojies, tagad jau man sāk patikt rūķi.