The Tree of Life (2011) 0

Terensa Malika The Tree of Life noteikti nav filma, kas būtu domāta visiem.  Lai gan man filma šķiet, ka patika (godīgi sakot, neesmu gan pārliecināta, vai vispār ir iespējams šo filmu iedalīt kādā no kategorijām – patīk, nepatīk), arī es neesmu pārliecināta, ka tā būtu domāta man. Filmu ir ļoti grūti aprakstīt vai vērtēt, jo tā ir vairāk kā meditatīvs Malika ceļojums pārdomu pasaulē, nevis klasiska filma ar sliktajiem un labajiem varoņiem un to darbībām. Tā ir ļoti lēna, sajūtu pilna filma, kurai nav pat noteikta sižeta vai struktūras.

Filmu skatoties, rodas iespaids, ka Maliku ne mazākajā mērā neuztrauc tas, vai kāds no skatītājiem sapratīs, par ko filma ir. Viņš pat nekautrējas neilgi pēc filmas sākuma atveidot pasaules rašanos, nonākot līdz pat dinozauriem. Šo, nosacīti vēsturisko, atkāpi pavada klasiskā mūzika, kuru ik pa laikam pārtrauc čuksti Where were you? Pēc tam filma tomēr pievēršas ģimenei, ar kuru skatītāji tiek iepazīstināti filmas sākumā – vispirms mēs viņus sastapām brīdī, kad māte uzzina, ka viens no viņas dēliem ir miris, pēc tam atlecot atpakaļ laikā, vērojam, kā ģimenē aug 3 dēli, galveno uzmanību pievēršot vecākajam Džekam. Lai gan filma it kā ir ļoti fragmentāra, pārlecot no viena notikuma pie nākamā, tā nav saraustīta – filma ir ļoti plūstoša, gaisīga, tā nav iesprostota nekādos rāmjos.

Lielākā filmas problēma, manā skatījumā, ir tas, ka brīžiem rodas sajūta, ka patiesībā Maliks pats nav īsti pārliecināts, ko viņš ar to visu vēlas pateikt. Vai viņš vēlas runāt par Dievu? Par dzīves jēgu? Par eksistenci kā tādu? Par cilvēka dziļāko būtību? Viena no atmiņā vispaliekošākajām frāzēm filmā ir Džeka teiktais: “Father. Mother. Always you wrestle inside me. Always you will.” Bet tas arī ir visskaidrākais un konkrētākais, ko no filmas var izdabūt, pārējais viss paliek kā jautājumi, kas karājas gaisā – tikai nav skaidrs, kādi šie jautājumi vispār ir.

Filma ir elpu aizraujoši skaista, ar fantastisku mūziku (daļa no tās ir atpazīstami klasiskās mūzikas skaņdarbi, un, kad ieskanās jau filmas treileros izmantotā Bedržiha Smetanas The Moldau no My Country, tirpas skrien pār kauliem, bet daļa mūzikas ir komponēta – Aleksandrs Desplā spēj rakstīt sirdi plosošu, bet tai pat laikā smalku mūziku, ko viņš ir pierādījis ne vienu reizi vien), ko visu papildina lieliskie aktieri. Bet filma līdzinās sirreālam sapnim, no kura pamostoties uz brīdi ir jocīga sajūta, kas pēc tam izplēnē – tev šķiet, ka kaut kas tajā visā bija ļoti nozīmīgs, bet kas tieši – uz to atbildēt nevar.

Interesanti, ka Šons Penns esot bijis ļoti neapmierināts ar filmu un Malika režiju – viņaprāt, scenārijs esot bijis vislieliskākais scenārijs, kādu Penns jebkad esot lasījis, bet filmas lēkājošais stāstījums to esot sabojājis. Tāpat arī Penns apgalvoja, ka viņš pats tā arī neesot sapratis, kāda ir viņa tēlotā varoņa jēga (Penns atveido vienu no ģimenes bērniem jau pusmūžā) un Maliks neesot viņam neko centies paskaidrot.

Neko briesmīgi sakarīgu par šo diemžēl filmu pateikt nevar – tā ir sajūtu, nevis notikumu filma, un sajūtas, kā jau tas ir zināms, aprakstīt ir krietni sarežģītāk. Bet būtībā to visu, manuprāt, lieliski raksturo kāds notikums Itālijā, kad filma tur tika izrādīta. Kādā no Itālijas kinoteātriem filmu aptuveni nedēļu rādīja nepareizā secībā – bija sajaukta kinolentes ruļļu secība. Bet neviens neesot pamanījis, ka kaut kas nav bijis kārtībā, pieņemot, ka tā tam bija arī jābūt. Secinājumus izdariet paši.