The Twilight Saga: Breaking Dawn Part 2 (2012) 2

Patiesībā pateikt kaut ko par Krēslas sāgu, kas jau nebūtu kaut kur izskanējis, diez vai ir iespējams. Turklāt diez vai jebkas, ko kāds var pateikt, ietekmēs kāda cita lēmumu iet vai neiet uz pēdējo (cerams) Stefānijas Meijeres garadarbu ekranizāciju. Breaking Dawn Part 2 pieliek punktu diezgan apšaubāmajam stāstam, kurš tika izstiepts piecu filmu garumā, un izdara to ne sliktāk un varbūt pat labāk, ja tiek salīdzināts ar iepriekšējiem veikumiem. Fanes ģībs un spiegs, pārējie, ja aizies, smīkņās (vai arī smiesies skaļā balsī, kā tas bija manā gadījumā). 

 Varbūt jāsāk ar pozitīvo – Rītausmas 2. daļa noteikti nav sliktākā no Krēslas filmām (šis gods viennozīmīgi pienākas New Moon), tā ir pat viena no labākajām, ja ne pati labākā. Pirmkārt, jāizsaka nu jau klasiskais kompliments Twilight filmām – soundtracks ir lielisks. Ja filmas būtu tikpat augstā kvalitātē, kā ir tajās dzirdamā mūzika, tad varbūt nebūtu tik daudz iemeslu žēloties (ņemot gan vērā drausmīgo pamatmateriālu, nekādi ambiciozie sapņi nesanāktu jebkurā gadījumā). Otrkārt, Kristena Stjuarte šajā filmā ir nedaudz atdzīvojusies (ironiskā kārtā kā staigājošs līķis viņa ir dzīvīgāka nekā parasts cilvēks), un, lai gan arī šeit viņai brīžiem uznāk valodas raustīšanas lēkmes, kopumā viņas veikums ir jāuzteic. Varbūt palīdz arī tas, ka vismaz šajā filmā Bella beidzot var arī darīt ko citu, ne tikai skumīgi gausties un siekaloties pakaļ Edvardam (Roberts Patinsons jau ierasti vaikstās, šoreiz piemetot klāt pa kādam ironiskam smīniņam). Par pārējiem aktieriem neko diži labu pateikt gan nevar, izņemot Maiklu Šīnu un Billiju Bērku. Šīns, šķietami, ir vienīgais, kurš apzinās, kādā filmā ir, tāpēc arī ākstās ar tādu patiku, ka nevar nesmieties – dramatizējot katru savu teikumu un smaidot savu visbaisāko smaidiņu, Šīns vismaz sagādā jautrību. Turpretī Bērks jau kopš pirmās filmas ir bijis visas šīs franšīzes saving grace – vienīgais patiešām cilvēcīgais un simpātiskais tēls. Arī šajā filmā vislabākā aina ir tieši ar viņa līdzdalību.

Jāuzteic filmas veidotāji ir arī par vēl vienu lietu – viņi ir pamanījušies uz ekrāna padarīt grāmatas noslēgumu krietni aizraujošāku, nekā to bija aprakstījusi Stefānija Meijere. Breaking Dawn beigas bija, iespējams, viens no visdumjākajiem un garlaicīgākajiem sadzejojumiem, ko man ir bijusi tā nelaime izlasīt – grāmatas beigās, kuras sola dramatisku un asiņainu konfrontāciju, patiesībā nenotiek pilnīgi nekas. Filmā šī problēma ir atrisināta, manuprāt, pat diezgan atjautīgi, ļaujot: 1) pamosties tiem, kas filmas vidū bija aizmiguši un 2) tiem, kas par šo sižeta pavērsienu zināja jau iepriekš (šo spoileri biju uzzinājusi jau pirms vairākiem mēnešiem), pavadīt diezgan jautrus brīžus, klausoties apkārtējo šausmu pilnās reakcijas.
Taču laba Krēslas filma nenozīmē, ka Breaking Dawn Part 2 ir laba Filma. Viena no lielākajām problēmām ir tas, ka filmas veidotāji apzinās to, ka, lai cik arī draņķīgas kvalitātes produktu viņi nepiedāvātu, masas, kas plūdīs uz kinoteātriem, jebkurā gadījumā būs milzīgas. Tāpēc viņiem nav nekādas motivācijas mēģināt izlabot tās kļūdas, uz kurām visi norādīja iepriekšējās filmās. Scenārijs joprojām ir diezgan nožēlojams (atkal gan – tā sasodītā grāmata), teksti tiek norunāti kokaini, paši teksti ir muļķīgi, ar datoru veidotie vilki vēl joprojām izskatās ļoti pavirši veidoti*, Renesmes un Džeikoba attiecības vēl joprojām ne kā citādi kā vien par pedofiliju nosaukt nevar, kontaktlēcas un parūkas ir ņirgāšanās vērtas utt. utjpr.
Detalizēti iedziļināties tajā, cik ārkārtīgi pretīgas daudzas no Meijeres sludinātajām idejām ir, man vairs nav spēka. Jācer, ka uz kādu brīdi pasaulei būs miers no Twilight. Diez vai tas būs uz ilgu laiku, jo neticu, ka šī naudas govs tiks atstāta tāpat vien, taču vismaz kādam atelpas brīdim vajadzētu būt. Jāatzīmē gan, ka, visticamāk, brīdī, kad uz ekrāniem parādīsies Fifty Shades of Grey ekranizācija, mēs visi kolektīvi lūgsimies baby Jesus/[ievietojiet dievību pēc izvēles], lai viņš mums atdod Twilight – jo E.L. Džeimsas izgāztuves cienīgo darbu ekranizācijas gan būs īsta apokalipse.
* Taču lai cik slikti neizskatītos vilki, šajā filmā viņus pilnīgi noteikti izkonkurē ļaunāko murgu cienīgais, ar datoru veidotais bēbis. Kāpēc netika izmantots īsts zīdainis un vēlāk meitenes-aktrises, kuras būtu kaut vai tikai nedaudz līdzīgas jaunajai aktrisei, kura atveidoja Renesmi filmas otrajā pusē, izskaidrojams nav. CGI bēbis izskatījās kā: vai nu 1) kaut kas tāds, kas naktī lien pāri istabai ar nazi rokās, lai tevi nomušītu vai 2) pēc kaut kā, ko var izveidot tikai spēlējot The Sims.