The Wolverine (2013) 0

Godīgi sakot, X-Meņi un līdz ar viņiem arī Vilknadzis ārkārtīgi tuvi manai sirdij nekad nav bijuši. Kāpēc tā – nemāku pat objektīvi izskaidrot, bet mutantu piedzīvojumos un pārdzīvojumos ielekt tā, kā tas ir izdevies ar citiem komiksu varoņiem, man izdevies tā arī nav (simpātiskākā līdz šim ir bijusi X-Men: First Class, un arī par to ir jājautā, cik liels nopelns manu simpātiju iegūšanā bija Maikla Fasbendera ādas jakām). The Wolverine (tā “the” klātbūtne man ir pilnīgi nesaprotama) lietas labā neko daudz paveikt diemžēl neizdevās – lai gan filma noteikti ir labāka par Vilknadža pirmajiem solo piedzīvojumiem, kuri brīžiem bija tik letarģiski, ka gribējās raudāt, tā tomēr ir pārāk apmulsusi un saraustīta, lai sagādātu patiešām baudāmas pāris stundas kinoteātrī.
Vilknadzis it kā iesāk visnotaļ braši – aina Japānā ar ļoti zīmīgas bumbas sprādzienu ir iespaidīga un daudzsološa. Turpinājums ar hoboVulverīnu un viņa turpmāko ierašanos jau iepriekš redzētajā, bet tagad mūsdienu Japānā jau sāk kļūt nedaudz ļodzīgs, taču tiktāl viss it kā būtu puslīdz pieņemams. Taču pēc bēru ceremonijas filma sāk kļūt arvien bezsakarīgāka, maldoties riņķī apkārt pa dažādām lokācijām, kas apogeju sasniedz filmas trešajā aktā, kur jebkāda loģika vai saprāts tiek izlidināts ārā pa tuvāko logu, ne aci nepamirkšķinot. Pilnīgs nonsenss pats par sevi nav nekas slikts – un, lai nu kur, bet komiksu filmā to, domājams, daudzi būtu gatavi pieņemt dedzīgāk kā jebkur citur. Taču The Wolverine nedaudz pārspīlē – šķietamā vēlmē kompensēt iepriekšējās Vilknadža filmas neveiksmes, šī filma grābj visu, kas pagadās (drūmas tēmas par nemirstību, likteni, utt., miksējot tās ar pilnīgi ārprātīgām action ainām un dīvainām filozofijām par Japānas kultūru), būvējot diezgan trauslu kāršu namiņu, kuram beigās tā nelaimīgā viena kārts tomēr izkrīt, kā rezultātā sabrūk visa celtne.
Kopā salipinātais scenārijs, kurš izskatās kārtu kārtām apaudzināts ar dažādām detaļām, kur beigās ir palicis pa visa no druskai, gan ir tikai daļa no problēmas. Filmā ir krietni par daudz tēlu – daudzi no tiem tā arī paliek vieglā miglā tīti, un viņu klātbūtne un darbības tā īsti arī netiek paskaidrotas. Diemžēl arī lielāko filmas daļu Vilknadzis ir iestrēdzis žāvas uzdzenošās Mariko kompānijā (viņu pēkšņā luuuuuuuuuuurve bija vairāk nekā apšaubāma – vēl trakāk nekā Torā, un es vienmēr esmu bijusi gatava aizstāvēt Tora un Džeinas savstarpējās simpātijas), kamēr viņas audžumāsa/draudzene Jukio ir krietni sparīgāka un interesantāka.
Galīgi briesmīgi gan viss arī nav – filmā ir gana daudz, kur piesiet acis, daudzas no action ainām ir, par spīti to absurdumam (skat. ainu uz vilciena), jestras un enerģiskas, un Vilknadža drūmais humoriņš brīžiem liek skaļi iesmieties. Interesanti ir arī tas, ka The Wolverine savus ļaundarus un viņu mērķus ierobežo Japānas un personīgo ambīciju teritorijās – pasaules glābšana šeit nenotiek, problēmas ir lokalizētākas, kas tādam varonim kā Vilknadzim piestāv labāk. Nedaudz pārsteidza filmas diezgan atklātā brutalitāte, kuru PG-13 filmā nebūtu gaidījusi, bet, nu, varonim ar izbīdāmiem asmeņiem rokās asiņu jūra piestāv diezgan labi – kas to lai zin, varbūt hārdkorīgs R reitings filmai būtu nācis tikai par labu. Hjū Džekmens, bless his heart, cenšas, cik vien spēj, un var just, ka tēls viņam pašam ir sirdij ļoti tuvs un vēlme izveidot Vulverīna cienīgu filmu zudusi viņā nav. Man, personīgi (un tas tiešām ir tikai man personīgi – izņemot laikam vēl tikai manu mammu), ar Džekmenu ir uzradusies baigā problēma, kura man filmas vidū gandrīz vai iegāza kā ar bomi pa ģīmi. Skatoties Mizerabļus ar mammu, viņa man vienubrīd piebikstīja un teica, ka Džekmens viņai īsti simpātisks nav, jo pārāk atgādina manu pirms nu jau vairākiem gadiem mirušo vectētiņu izskata ziņā. Šo faktu es biju laimīgi aizmirsusi, taču pašā Vilknadža vidū tas kā bumerangs pie manis atgriezās, liekot man gandrīz vai salēkties, jo vienā kadrā līdzība bija pārdabiski ārprātīga, un šī doma no manis tā arī neatstājās līdz filmas beigām. /cool story, bro
Nevarētu apgalvot, ka The Wolverine man lika vilties, jo nekādas ilūzijas vai gaidas pirms filmas neloloju – taču tā noteikti nespēja mani pievilināt Vilknadža kaislīgāko sekotāju pulciņiem. Interesanti gan ir tas, kas ar tēlu notiks turpmāk – nākamajos X-Meņos viņš būs redzams, bet, vai un kad mūs varētu sagaidīt vēl viens Vilknadža solo gājiens, rādīs laiks. Ir iespējas izvērsties – un Džekmena entuziasms par tēlu vien ir gana simpātisks, lai pilnībā Vulverīnu viņa izpildījumā nenorakstītu.