The World’s End (2013) 0

worlds_end

Pirmkārt, jāsāk ar to, ka tie, kas palaida garām Kinoblogeru rīkoto Cornetto triloģijas pasākumu, var kost sev pirkstos, jo ne tikai tik tiešām tika rādīta The World’s End (ar sveicieniem no paša Edgara Raita!), bet pēc tam arī bija iespēja noskatīties gan Shaun of the Dead, gan Hot Fuzz, turklāt darīt to lieliskā kompānijā (Hot Fuzz gan man, personīgi, nesanāca noskatīties – mani līdznācēji guļavas, you know who you are! – bet tas nemaina piedāvāto iespēju lieliskumu). Un, otrkārt, jautrus pasākumus var sarīkot ap dažnedažādām lietām, bet tie kļūst vēl jo foršāki, ja trača iemesls ir kaut kas uzmanības un sajūsmas cienīgs. The World’s End ir amizants jandāliņš ar dvēseli, kurš kalpo kā ļoti labs noslēgums Raita, Pega un Frosta triloģijai.

Godīgi gan jāatzīstas, ka pie kaislīgākajiem Raita pielūdzējiem nekad neesmu piederējusi – lai gan viņa filmas man ir likušās simpātiskas un baudāmas, atrast tādu īstu “spirituālu saiti” ar tām izdevies līdz šim nebija. Manai saprašanai vistuvākā ir likusies Scott Pilgrim vs the World, bet tas pats Shaun of the Dead, ko citi var citēt no sākuma līdz beigām, sirdi pa īstam nesildīja (pie tā gan varētu būt vainojams mans zombijfilmu analfabētisms). Un, lai gan nav gluži tā, ka The World’s End būtu man kā aklajai atdevis redzi (Jesus style), šī filma pamanījās kaut ko tomēr sirdī aizķert. Varbūt tas ir skaidrojams ar to, ka noslēdzošā triloģijas filma šķiet krietni pieaugušāka, salīdzinot ar sākotnējām patīkamajām, bet tomēr – ākstībām. Tas nebūt nav pārsteidzoši, jo arī paši veidotāji ir auguši līdz ar savām filmām, tāpēc viegli sentimentālā The World’s End noskaņa un tematika šķiet loģiska.

Vēlme vai, tieši pretēji, nevēlēšanās atgriezties jaunības dullumā un līdz ar to arī piedzīvotajā, pārdzīvotajā un pāri nodarītajā ir centrā filmas problēma, kuru Raits un pārējie apspēlē dažādos asprātīgos veidos, dodot katram no pieciem galvenajiem varoņiem savu sižetisko līniju un savus dēmonus, ar kuriem filmas laikā izcīnīties. Novārtā līdz ar to netiek atstāts neviens (turklāt gan Martins Frīmens, gan Edijs Mārsans, gan Pedijs Konsidains iemieso savus varoņus perfekti), taču galvenā intriga, protams, slēpjas Saimona Pega un Nika Frosta varoņu savstarpējo attiecību vētrās. Pega atveidotais Gerijs Kings ir zināmā mērā riskants tēls, jo, ja skatītājs nespēs atrast veidu, kā viņu, kā minimums, pieciest, tad filma var sākt kļūt nepanesama – Gerijs ir depresīvi skumjš tēls, bet viņam just līdzi nav viegli, jo viņš dara visu iespējamo, lai citus no sevis atgrūstu. Pat brīžos, kad šķiet, ka viņš sāk piedzīvot kādu atklāsmi par savu ne pārāk patīkamo dabu, pēc mirkļa viņš jau ir paspējis visas iegūtās simpātijas palaist vējā. (Ar Geriju ir saistīta arī mana lielākā šīs filmas problēma, bet par to pašās beigās pēc spoileru brīdinājuma.)

Lai gan brīžiem iebraucot diezgan drūmos tematiskos nostūros, The World’s End tomēr ir fantastiski smieklīga filma, kuras laikā nereti nākas smieties skaļā balsī. Manu akadēmisko kretīnismu priecēja vietniekvārdu iztirzājums vienā no bāriem, un “What the fuck does “WTF” mean?!” ir citāts, kurš sagādāja vislielāko jautrību. Filma pārsteidz arī ar negaidīti interesantajām action ainām, kurās galvenie varoņi kaujas ar dīvainajiem pretspēkiem – šķietamais haoss patiesībā ir ļoti detalizēts un apbrīnojams kautiņu paraugdemonstrējums (kaut vai epizode, kurā Gerijs cenšas vienlaicīgi kauties un izdzert savu alus kausu). Filma arī ne brīdi nestāv uz vietas, nekavējoties pie ainām pārāk ilgi – un pat brīži, kuri šķiet, ka tiek nedaudz par daudz izstiepti, tiek kompensēti ar perfektu punchline, kas liek secināt, ka aizkavēšanās ir bijusi to vērta.

Kopumā jāsecina, ka Cornetto triloģija Raitam & Co ir izdevusies varen veiksmīga, un The World’s End tai ir pielicis krāšņu punktu. Varbūt, ka viņu britiski gīkiskais humors ne vienmēr visiem ir līdz galam uztverams un izbaudāms, bet no visām trim filmām ikvienam vajadzētu spēt atrast kaut vienu, kura uzrunā.

Spoilerīgais postskripts. Man bija diezgan nopietnas problēmas ar filmas beigām – tieši ar pašām, pašām beigām, kur Gerijs ierodas bārā ar saviem jaunajiem/vecajiem kompanjoniem. Iespējams, ka es kaut kā īsti pareizi neuztvēru, ko ar šīm beigām Pegs un Raits ir vēlējušies pateikt, bet man šķita, ka līdz ar tām filma tiek pabeigta uz neizsakāmi skumjas nots. Atstājot un zināmā mērā atalgojot Gerija delūzijas, filma ne tikai līdz ar zemi nolīdzināja visu iepriekš Gerija sakarā paveikto, bet arī nedaudz pievīla mani kā skatītāju, jo pēc augsta kāpuma es tiku sāpīgi nomesta atpakaļ uz zemes. Varbūt es tiešām pilnīgi nepareizi interpretēju šo ainu bārā, bet fakts, ka Gerijs, pēc tam, kad viņš pauda savu vilšanos savā dzīvē un nesasniegtajā, pēc pasaules gala un līdz ar to iespējas sākt no jauna atgriezās savās skumjajās ilūzijās, man šķita visnotaļ depresīvi. Bet šīs beigas nespēja pilnībā sabojāt visu iepriekš sasniegto, tāpēc kaut kā šo triecienu pārdzīvošu.