Thor: The Dark World (2013) 2

Marvel otrā fāze turpina uzņemt apgriezienus, šoreiz ļaujot mums uzzināt, kā ir klājies Toram un viņa biedriem pēc The Avengers atspoguļotajiem notikumiem Ņujorkā. Līdzīgi kā Tonijam Starkam trešajā Dzelzs Vīrā, Toram  šeit ir savas problēmas un savi pretinieki, ar kuriem vien jātiek galā pašam, nesaucot palīgā savus jaunos draugus (jāatzīmē gan, ka bez Avendžeru pieminēšanas neiztiek, jau ierasti veidojot saiknes starp visām Marvel filmām, un vismaz viens no jokiem par Tora jaunajiem draugiem ir vienkārši fan-tas-tisks). Pirms ilgiem laikiem sakautais un padzītais tumšais elfs Malekits ir atkal sasparojies, lai kopā ar saviem pakalpiņiem iegūtu mītisko enerģijas avotu/spēku/Makgafinu Ēteri un visas deviņas valstības ietītu bezgalīgā tumsā. Režisoru maiņa (Kenetu Brana aizvieto Alans Teilors, kura pieredzi ar Game of Thrones var sajust) Toram nav kaitējusi, saglabājot patīkami episki absurdo toni, bet ļaujot arī iedvest kādas jaunas vēsmas mītiskajā pasaulē.

Taisnības labad uzreiz jāatzīst, ka Tors jau kopš pirmās filmas ir bijis mans mīlulis starp Atriebējiem, tāpēc, visticamāk, būtu bijusi gatava piedot filmai dažnedažādus grēkus, ne aci nepamirkšķinot. Bet, laimīgā kārtā, Thor: The Dark World izrādījās vēl jestrāka, nekā biju gaidījusi, ļaujot izpriecāties gandrīz divu nerimstošas darbības pārpildītu stundu garumā (šī, starp citu, ir viena no īsākajām Marvel filmām). Tors ar biedriem enerģiski pārlēkā no vienas pasaules nākamajā, neiestrēgstot nekur uz pārāk ilgu laiku, un visa darbība notiek amizanta humora pavadījumā, ar kuru filma ir pārpildīta – patiešām nebiju gaidījusi, ka smieklu būs tik daudz. Filma regulāri pasmejas pati par savu dīvainību, neaizmirstot, ka Tors kā tēls ir diezgan absurds, skatoties pat pēc šādu filmu standartiem.

Galvenās izmaiņas, salīdzinot ar pirmo filmu, ir skārušas vizuālo pusi – šeit Asgarda vairs nav tik sintētiski spīdīga, tā šķiet netīrāka un reālāka. Tā filmu starplaikā acīmredzot ir arī piedzīvojusi kaut kādu dīvainu industriālo revolūciju, jo asgardieši pēkšņi ir tikuši pie iespaidīgiem šaujamieročiem un gaisa transportlīdzekļiem (pieplusujot klāt Malekita tehnoloģijas, reizēm šķiet, ka Teilors veido savu versiju par Zvaigžņu kariem). Arī ainas uz Zemes ir mainījušās, jo Džeina ar saviem kompanjoniem tagad darbojas Londonā, kas nozīmē pelēcīgi lietainus toņus saulainās Ņūmeksikas vietā.

Thor: The Dark World stāsts gan brīžiem šķiet nedaudz samocīts, un ātrais temps, lai gan neļauj garlaikoties, reizēm nozīmē to, ka svarīgiem notikumiem tiek ļoti ātri pārbraukts pāri arī reizēs, kad gribētos nedaudz pakavēties un ļaut arī pašiem filmas tēliem apdomāt notikušā nozīmi, sekas un svarīgumu. Elfi, kā jau minēju, dzenas pakaļ noslēpumainam spēkam Ēterim, taču patieso šī objekta nozīmi un spēku saprast līdz galam tā arī neizdodas – dzenāšanās apkārt, šķiet, notiek vienkārši dzenāšanās apkārt pēc. Taču šos trūkumus var piedot, jo pēc pirmajām 20 ļodzīgajām minūtēm, kad Teilors vēl šķiet taustās un mēģina saprast, ko un kā darīt, filma atrod savu ritmu un vairs atpakaļ neskatās (ļoti līdzīgi, starp citu, man bija ar iepriekšējo Iron Man – sākums nepārliecinošs, bet pēc kāda laiciņa tu attopies, ka patiesībā lieliski pavadi laiku). Milzīgs pluss ir arī visu jau zināmo tēlu atgriešanās savās lomās, ļaujot tālāk attīstīties savstarpējajām attiecībām.

Šoreiz Tors nepiedzīvo tādu tēla izaugsmi, kā pirmajā filmā, no uzpūtīga un pārsteidzīga puišeļa pārvēršoties atbildīgā vīrā – Thor: The Dark World beigās viņš ir gandrīz vai tāds pats, kā sākumā. Bet tas nenozīmē, ka ar viņu kopā pavadītais laiks būtu bijis garlaicīgs – Krisam Hemsvortam šī loma der kā uzlieta, un viņš vēl joprojām māk Toram piešķirt viegli bravūrīgu raksturu, spējot atspoguļot arī Tora drūmākos pārdzīvojumus – piemēram, kad viņš apciemo Lokiju cietumā, Hemsvorta skatiens ir drūms un bezcerīgs, saprotot, ka brālim vairs uzticēties nevar. Šajā filmā nedaudz vairāk pie teikšanas tiek arī Natālijas Portmanes atveidotā Džeina Fostere – Džeina vēl joprojām ir viens no maniem mīļākajiem sieviešu tēliem Marvel pasaulē. Zinu, ka daudziem viņa ārkārtīgi nepatika pirmajā filmā, bet viņas inteliģence, zinātkāre un šķietamais “parastums” man vienmēr ir licies ļoti simpātisks, un Portmanei loma ļoti piestāv (turklāt es vai miru no skaudības, ieraugot Džeinas sarkanos zābakus), tāpēc Džeinu un viņas attiecības ar Toru esmu gatava aizstāvēt vienmēr. Filmā ik pa brīdim pavīd arī Sifa un pārējie karotāji, Haimdāls (Idriss!), Dārsija, Ēriks, Odins un Friga, katram dodot kādu brīdi paspīdēt (arī Kriss O’Dauds tiek pie amizantas cameo lomiņas), taču filma galvenokārt tomēr pievēršas Toram un Džeinai, vēlāk piesaistot arī Lokiju. Toma Hidlstona Lokijs pēc pirmās filmas kļuva par negaidītāko Marvel veiksmi, tāpēc viņa ilgdzīvotība šajās filmās nepārsteidz. Es pirms filmas nedaudz baidījos, ka filmas veidotāji būs nedaudz aizrāvušies ar Lokija harismu, kā rezultātā Tors varētu tikt aizēnots pats savā filmā, bet, laimīgā kārtā, Lokijs filmā ir tieši tik daudz, lai piešķirtu ekstra enerģiju un dzirksteles, bet ne tik daudz, lai pārņemtu pilnīgi visu filmu. Var redzēt, ka Hidlstons ārkārtīgi izbauda šo lomu, un viņa sadarbība ar Hemsvortu filmai sniedz vienus no interesantākajiem mirkļiem.

Ja kāds šeit šķiet nedaudz apdalīts, tad tas noteikti ir Kristofera Eklstona Malekits. Neatstāj iespaids, ka filmā viņa loma ir diezgan apgraizīta, un baidos, ka tas varētu nedaudz būt bijis uz Lokija rēķina. Ar to es nedomāju, ka Lokijs būtu šajā filmā pārņēmis kādas Malekita funkcijas – man drīzāk šķiet, ka, izlemjot nedaudz vairāk pievērst uzmanības Lokijam, filmas veidotāji ir nolēmuši nedaudz novienkāršot Malekita tēlu, lai filmā neveidotos spilgtu ļaundaru pārsātinājums. Un tas ir nedaudz žēl, jo Eklstons savu darbu veic lieliski, bet filma viņam vienkārši neļauj līdz galam izpausties. Paradoksāli, bet – pirms filmas noskatīšanās man Malekita tēls īpaši interesants nelikās, bet, filmai sākoties un ejot uz priekšu, viņš mani ieintriģēja, tāpēc varēju tikai vēlēties, lai filmā mēs par viņu varētu uzzināt vairāk.

Taču kopumā Thor: The Dark World sniedz kārtējo lielisko piedzīvojumu Marvel izpildījumā, ar nepacietību liekot lūkoties nākamo filmu virzienā. Pirmā no filmas pēc-titru ainām (laikam gan to drīzāk būtu jāsauc par starp-titru ainu) sniedz lielisku tīzeri turpmākajai notikumu attīstībai – aina ir patiešām lieliska, lai gan tās tonis, salīdzinot ar Tora filmām, šķiet, mainās par 180 grādiem, taču nākotne izskatās intriģējoša. Interesanti ir arī tas, ka līdz ar otro fāzi Marvel nebaidās veidot filmas būtībā tikai tiem, kas ir iepazinušies ar pirmajām – ja The Avengers vēl varēja skatīties un izbaudīt, ja pirmās filmas nebija redzētas, tad Iron Man 3 un Thor: The Dark World ir tik ļoti atkarīgas no iepriekš iepazītajām attiecībām, ir tik ļoti pilnas ar atsaucēm un citu notikumu sekām, ka nezinātājs apmaldīsies ļoti ātri. Tikai savējiem.