Tinker Tailor Soldier Spy (2011) 0

Tinker Tailor Soldier Spy ir ļoti lēna filma, kas piespiež savu skatītāju kustināt savas pelēkās šūniņas. Uz Džona Lekarē grāmatas balstītā filma var lepoties ar fenomenālu aktierspēli no visiem tajā iesaistītajiem, perfekti ieturētu stilu, un beigās tā spēj skatītājam sagādāt fantastisku gandarījumu, ja ir izdevies izsekot līdzi visām mahinācijām un savērptajiem intrigu tīkliem. Gerijs Oldmens paveic apbrīnojamu darbu ar minimāliem līdzekļiem, un par Džordža Smailija (laikam ironiskāku uzvārdu grūti būtu piemeklēt) tēlojumu ir izpelnījies arī nomināciju Oskaram. 

Uzreiz varbūt par vienīgo filmas trūkumu – jau minēju, ka filma ir balstīta uz Džona Lekarē grāmatas ar tādu pašu nosaukumu, un tajā aprakstītie notikumi ir patiešām sarežģīti. Grāmata ir aizraujoša un eleganti uzrakstīta, izspēlējot ļoti interesantu narratīvu triku (neesmu pārliecināta, ka tāds īpašības vārds “narratīvs” eksistē, tāpēc šaušalīgi atvainojos par saviem neoloģismiem), no kura filma gan atsakās. Taču, lai gan grāmatai ejot uz beigām lappuses pāršķīru nenormālā ātrumā, par visa kārtīgu izpratni nebiju pilnīgi droša, kas gan nemazināja manu interesi par aprakstītajiem notikumiem. Filmai tikt galā ar šādu darbu ir ļoti komplicēts uzdevums, kuru Tinker Tailor Soldier Spy, manuprāt, paveic lieliski, bet ar grāmatu nepazīstamiem skatītājiem var rasties grūtības izsekot līdzi notiekošajam. Lai gan ir diezgan grūti iedomāties, kā filmu uztvertu grāmatu nelasījis skatītājs, es biju ļoti priecīga, ka notikumu gaitu it kā pārzināju, jo tas krietni palīdzēja filmas uztverē.

Taču, pat ja pilnīgi katru vissīkāko sižeta pagriezienu tā līdz galam saprast neizdodas, Tinker Tailor Soldier Spy tāpat ir ļoti spēcīga un intriģējoša filma. Smailijs ir neparasts tēls, kurš lielāko filmas daļu pavada klusējot, bet brīžos, kad Gerijs Oldmens ir redzams uz ekrāna, no viņa nav iespējams novērst acis. Oldmens ar vienu skatienu spēj pateikt tik daudz, cik citi nepasaka ar garumgariem monologiem. Viņa aktierspēle ir patiešām apbrīnojama – atturīga, bet ne aizmirstama vai nepamanāma, klusa, bet iespaidīga, piezemēta, bet izceļoties uz pārējo fona. To, kuram no šogad Oskaram nominētajiem aktieriem vajadzētu piešķirt zeltīto statueti, izlemt ir grūti, bet skaidrs ir tas, ka Oldmens pilnīgi noteikti ir pelnījis atrasties šo piecu vīru sabiedrībā, jo viņa tēlojums ir meistarīgs.
Ar Oldmena slavināšanu gan nevēlos apdalīt pārējos aktierus, kuri arī savu darbu paveic fantastiski. Marks Strongs spīd savā diezgan sarežģītajā lomā (tas gan nav nekas pārsteidzošs – ar katru filmu es Strongu iemīļoju arvien vairāk, ja tas vispār ir iespējams), Kolins Fērts ir jau ierasti apburošs un harizmātisks, Džons Hērts lieliski nospēlē paranojas pārņemto Kontroli. Divus lielākos pārsteigumus sagādāja Toms Hārdijs, kurš pamanās atstāt neizdzēšamu iespaidu spiega lomā, kuram ir milzīga nozīme notikumu attīstība. Hārdijs savā limitētajā laikā uz ekrāna pamanās būt gan bezkaunīgs, gan pavedinošs, gan pārdrošs, gan nobijies. Otrs pārsteigums bija Benedikts Kamberbačs – lai gan aplaimots ar diezgan apšaubāmu frizūru (lai gan tai laikā viņš droši vien ar tādiem matiem būtu pirmais čalis ciemā), viņš kā Smailija kolēģis sagādā vienu no visemocionālākajiem filmas brīžiem.*
Tomass Alfredsons (kurš režisēja it kā lielisko Let the Right One In, kuru šaušalīgā kārtā tā arī vēl neesmu redzējusi) filmu režisē ar drošu un pārliecinātu roku. Tā ir ļoti vienmērīga un ne mirkli nezaudē savu stilu un atmosfēru. Filmā ir pāris negaidīti un viegli šokējoši kadri (es kaut kā galīgi negaidīju, ka filmā redzēšu zarnas peldam pa vannu visā to krāšņumā), bet to nav daudz, un tiem nevajadzētu radīt pārāk daudz nepatīkamu sajūtu. Alfredsons pieņem interesantu lēmumu filmā mums nerādīt divu Smailijam ļoti nozīmīgu cilvēku sejas – mēs tā arī neieraugam patieso Smailija pretnieku, mītisko Karlu. Tāpat mēs tā īsti neredzam arī Annu – Smailija sievu, ar kuru viņam ir sarežģītas attiecības. Abi filmā eksistē tikai kā figūras Smailija prātā, kuru sejas viņš labāk laikam nemaz nevēlas ieraudzīt.
Starp citu, filma izspēlē ļoti interesantu un viltīgu triku, kam vajadzētu palīdzēt izsekot notikumu gaitai. Filma bieži pārlēkā no notikumiem tagadnē uz kādu atgadījumu pagātnē, kad to atceras Smailijs, kā rezultātā reizēm var kļūt nedaudz pagrūti saprast, vai attiecīgais notikums pieder tagadnei vai tās ir atmiņas. Taču filmā šī problēma ir ļoti atjautīgi atrisināta – pašā sākumā mēs redzam Smailju dodamies iegādāties jaunu briļļu pāri. Jaunajām brillēm ir ļoti izteiksmīgi melni rāmji, turpretī viņa iepriekšējam pārim ietvari bija gaišā krāsā. Tā rezultātā atmiņas par pagātnes notikumiem ir viegli identificēt, tikai paskatoties uz Smailija brillēm. Tādējādi ar it kā šķietamu sīkumu, filma ļoti veikli ļauj skatītājam orientēties savu izsmalcināto intrigu labirintos. Taču šāda veida skatītāja uzmanība detaļām tiek prasīta visas filmas garumā, tāpēc nogurušiem un dienas darbiem nomocītiem prātiem šī varbūt nebūs tā piemērotākā filma. Turpretī, ja ir vēlme pavingrināt savu prātu un izbaudīt apbrīnojamu aktierdarbu, tad Tinker Tailor Soldier Spy ir pašā laikā. Ar nepacietību gaidu turpinājumus.
* Viegls spoileris gan filmai, gan grāmatai: Kamberbača tēlotā varoņa homoseksualitāte bija atkāpe no grāmatas, kurā viņam bija tādas nenoteiktas dabas attiecības ar kādu studenti. Šāds lēmums filmā bija diezgan negaidīts, bet tā rezultātā (nezinu gan kādēļ) aina, kurā viņš ir spiests no sava mīļotā šķirties, bija jo īpaši sāpīga.