Warm Bodies (2013) 0

Warm Bodies ir viens no tiem gadījumiem, kad pati stāsta ideja ir interesantāka nekā tās izpildījums. Taču par neveiksmi Warm Bodies arī negrasos saukt – vienkārši šķiet, ka ar savdabīgo uzstādījumu būtu bijis iespējams paveikt ko atmiņā paliekošāku. Zombiju tēma laika gaitā ir apžļembāta no visdažādākajiem skatupunktiem, tāpēc jauna ideja vienmēr tiks silti uzņemta.* Warm Bodies sāk diezgan veiksmīgi, taču kaut kur filmas viduspunktā zaudē savu pārliecību, radot nelielu vilšanos, taču ne tik lielu, lai pilnībā filmu norakstītu.
Tā kā pārmaiņas pēc ar grāmatu, uz kuras filma ir balstīta, neesmu pazīstama**, tad vismaz šoreiz aiztaupīšu šeit iemaldījušamies dvēs’lēm žēlabas un vāvuļošanu par to, vai ir darīts gods attiecīgajam pirmavotam. Taču pamatdoma ir visnotaļ oriģināla – stāstu stāstīt no zombija perspektīvas, kurš pats nav nemaz tik priecīgs par to, ka ir apkārt staigājoša, smadzenes kārojoša elles mašīna. Taču, iepazīstoties ar blondu un, galvenais, dzīvu skaistuli, izrādās, ka zombija R ķermenī tomēr vēl ir atrodama pukstoša sirds.
Tiktāl viss it kā būtu puslīdz jauki un forši – arī R izmisīgie aplidošanas mēģinājumi ir amizanti un asprātīgi. Taču pēc tam, filmas otrajā pusē Warm Bodies zaudē savu sākotnējo rotaļīgumu, R kļūstot arvien cilvēcīgākam. Nedaudz mulsināja arī diezgan lielā nekonsekvence ar R iekšējo monologu – no sākuma izmantots diezgan daudz, vēlāk tas tiek pazaudēts, ko lai gan var izskaidrot ar R arvien pieaugošajām runas spējām, it kā liekot viņa pārdomām piešķirt mazāku nozīmi, tieši viņa uztraukums un centieni iepatikties iepazītajai meitenei, kā arī viņa diezgan rezignētās pārdomas par dzīves apstākļiem, pirmajai filmas pusei piešķir enerģiju un zināmu smieklu devu.
Pēc tam gan, kā jau minēju, filma šo oriģinālo piegājienu iznieko ar samērā neizprotamu sižeta pavērsienu, kas nedaudz šķita kā vieglākā ceļa meklēšana. Lai gan filma nebūt nav gara (aptuveni pusotru stundu), vidusdaļā tā kļūst dīvaini smagnēja, liekot nedaudz garlaikoties, nedaudz atrodot enerģiju beigām, bet pirmās daļas augstumus tā arī nepārspējot. Maķenīt arī neskaidrības bija ar filmas toni – šķiet, ka tā īsti nezina, kas grib būt – vai nu viegla parodija par ierastajām romantiskajām komēdijām (tādā gadījumā – krietni par daudz šaudīšanās un krietni par daudz šādu pašu romantisku komēdiju klišeju) vai arī amizanta variācija par šausmenītes tēmu (tad – krietni par daudz romantisko ķēpu).
Lai gan Nikolass Holts man uz mūžīgiem mūžiem būs Markuss no About A Boy, un tik fantastiskus panākumus manās acīs viņš vēl pārspējis nav, tomēr viņa sniegums lielākoties rūcošā R lomā ir teicams – viņam ir fantastiskas sejas izteiksmes, kā rezultātā praktiski tikai ar savu sejas mīmiku viņš panāk ļoti daudz. Terēza Palmere, kura man nekad nav spējusi ne ar ko palikt atmiņā, nekā īpaši neizceļas arī šoreiz – Džūlijas tēls ir diezgan plakans, un Palmerei nekādu dižo dzīvību viņā iedvest arī nav pa spēkam. Ko šeit darīja Džons Malkovičs – diez vai to zina viņš pats.
Taču kopumā Warm Bodies nav tas sliktākais nieciņš, ar ko pakavēt kādu brītiņu brīvā laika. Turklāt filmai ir ļoti simpātisks soundtracks.
* Lai gan principā zombiji mani galīgi nekad nav aizrāvuši, vēl ar klusām cerībām tomēr skatos World War Z virzienā – Maksa Bruksa grāmata bija patiešām fantastiska, un, lai gan treileri liecina, ka izmaiņas ir ievērojamas, varbūt, ka tomēr būs izdevies saglabāt World War Z esenci, kas grāmatu padarīja par negaidīti oriģinālu un baudāmu pieredzi. Patiešām rekomendēju.
** Pagaidām.