World War Z (2013) 0

Es nezinu, ko iesākt ar World War Z. No vienas puses, filma ir samērā pieklājīgs zombijgabals, no kura pa gabalu nevajadzētu turēties pat tādiem kā man, kuriem zombiji un viņu ~problēmas vienmēr ir bijušas vienaldzīgas. No otras puses, mani dzen ārprātā fakts, ka no Maksa Bruksa fantastiskās grāmatas, uz kuras teorētiski šī filma ir balstīta, pāri palikusi ir tikai vārga atblāzmas atblāzma. Ja filmai būtu bijis cits nosaukums, pilnīgi vienalga kāds, tikai ne World War Z, tai manās acīs būtu krietni lielāka vērtība. Bet tagad es patiešām nezinu, ko iesākt (ja šī nav izcila first world problem, tad es nezinu, kas pie tādām būtu pieskaitāms).
Pieklājības pēc sākšu ar labo. Patiesībā World War Z ir krietni labāka filma nekā tai pēc visas tiesas un taisnības būtu vajadzējis būt – stāsti par to, kādos tik purvos filmas veidotāji tās uzņemšanas laikā nebija iebraukuši, bija vairāk nekā fascinējoši, un visu to pasākumu var apzīmēt ar vienu skaistu un daiļrunīgu vārdu: clusterfuck (šajā ļoti interesantajā un izsmeļošajā Vanity Fair rakstā visas šīs aizkulišu drāmas ir iztirzātas).* Un tā kā biju gatavojusies visļaunākajam, pretī saņēmu samērā jēdzīgu pārsteigumu (tas gan, protams, ir kā gaidīt smagu bliezienu pa ģīmi, bet saņemt nedaudz maigāku dunku vēderā, bet, nu, labi).
Zombiji nekad mani nav pārāk interesējuši, taču šādā, puslīdz zinātniskā, pieejā viņi kļūst krietni paciešamāki un pat aizraujoši. Filma ir visnotaļ loģiska savā struktūrā un notikumu secībā, fokusējoties uz Breda Pita varoni, kura ļoti pragmatiskā attieksme pret dzīvi un lietišķā problēmu risināšanas maniere tur filmu rāmjos, neļaujot pelēkajām zombiju masām pilnībā noslīcināt visu pasākumu savos daudzskaitlīgajos un neizteiksmīgajos ķermeņos. Pilnīgi no jauna izveidotais filmas trešais akts ir negaidīti sakarīgs**, un, lai gan principā filmā ir daudz “LOL, WUT?” brīžu (viena tēla bojāeja bija ekstra-absurda) un regulāri ir jūtama filmas veidotāju cenšanās filmai saglābt PG-13 reitingu (kas nozīmē tikai to, ka puse filmas notiek ārkārtīgi tumšās telpās vai nostūros), kopumā filma ir skatāma. Ik pa brīdim ieskanošie Muse Isolated System toņi filmu lieliski papildina ar uztraucošām un bezkaislīgām mūzikas skaņām, kuras pat ļoti piestāv drūmajai vīzijai uz ekrāna, un vecais labais Bredlijs izskatās pienācīgi dzīves nogurdināts. Diez vai filma liks kādam briesmīgi aizdomāties par redzēto un to, kas tur patiesībā apakšā slēpjas, bet izklaidei filma der.
Bet tur arī slēpjas, man personīgi, filmas lielākā drāma un traģēdija (haha, hiperbolas, bet, nopietni, mani šī lieta ārkārtīgi skumdina).*** Ceļā no grāmatas lapas līdz kino ekrānam ir pazudis pilnīgi viss tas, kas grāmatu pataisīja fantastisku un unikālu (no visas, vēl pukstošās, sirds rekomendēju izlasīt šo darbu – lasot paliek baisi un neomulīgi un pie tā nav vainīgi zombiji). Fakts, ka Makss Brukss, grāmatas autors, ir pilnībā distancējies no šīs viņa darba ekranizācijas nepārsteidz – pāri palicis ir tikai grāmatas nosaukums. Brukss savā darbā rāda ļoti drūmu un nepatīkamu vīziju, spekulējot par to, kas notiktu patiešām milzīgas globālas katastrofas (vai tā būtu epidēmija vai vēl viens globāls karš) gadījumā – lai gan viņa piedāvātā problēma (t.i., zombiji) varbūt nav tūlītēji reāla (kaut gan you never know), Bruksa idejas un potenciālā notikumu attīstība, izmaiņas pasaules ekonomikā, supervarās utt. utjpr. ir ārkārtīgi interesantas, kā arī brīžiem depresīvi drūmas (pāris nodaļās tiek aizskarts tik mīlīgais kanibālisma temats).**** Filmā no tā visa ir manāmas tikai vārgas atraugas – mums tiek parādīta Izraēla (kuras vietā es uz filmas veidotājiem apvainotos), kaut kas tiek pieminēts par Koreju, un tas ir praktiski arī viss, pārējo laiku veltot bizenēšanai apkārt pa dažādu tumšuma pakāpju ielām. Pielaizīšanās Ķīnai šajā gadījumā arī ir viegli depresīva – Brukss nekautrējās skaidri un gaiši pateikt, ka viņa patient zero atradās Ķīnā, kamēr filma lavierē.
Starp citu, viens no smagākajiem filmas grēkiem ir tas, ka šeit zombiji skrien. Viens no grāmatas fundamentālākajiem principiem ir tas, ka zombiji neskrien – situācijas baisumu šis fakts tieši pastiprina, jo cilvēce tiek paņemta uz masu vien. Ļaujot zombijiem spriņģot apkārt kā kazām pavasara saulītē, uz ekrāna regulāri valda nenormāls haoss, liekot nedaudz apšaubīt iespēju, ka cilvēki vispār būtu spējuši izdzīvot kaut vai tik ilgi.
Taču vislielākā problēma laikam ir tas, ka Bruksa grāmata vienkārši nav piemērota lielajam ekrānam – jāatzīmē gan, ka no tās sanāktu vienkārši satriecošs seriāls. Iespējams, ka grāmatas vislielākais spēks piemīt tieši tās stāstījuma manierei – grāmatā nav viena galvenā varoņa, tā ir veidota no daudzu un dažādu “aculiecinieku” liecībām par zombiju karā piedzīvoto, un to visu dokumentē kāds ANO darbinieks, kura uzdevums bija savākt šādus stāstus (acīmredzot šis tēls ir bijis domāts kā Breda Pita varoņa prototips, bet tas viss ir aiz matiem pievilkts – grāmatā viņš ir nekas vairāk kā framing device). Saraustītais stāstījums liek lasītājam bildi likt kopā kā puzli, ļaujot saprast gan to, kādus lēmumus nācās pieņemt valdību darboņiem, ko iesāka visparastākā ģimene, kā izdzīvoja dīvainis-vientuļnieks kalnā utt. Rūpīgi izveidojot katra varoņu unikālo balsi, personību un pat runas stilu Bruksam izdevās panākt dīvaini autentisku sajūtu, kas tikai pastiprināja pamata idejas par potenciālajām globālas katastrofas sekām, un šī skarbā reālisma sajūtas akūti trūkst Marka Forstera filmai. Ja World War Z būtu iespēja veidot seriāla formā, katru sēriju veltot kādam citam varonim, pasākums varētu būt iespaidīgs.
Būtībā, ja ļoti cenšas aizmirst to, kā filmu sauc, World War Z ir gana pieklājīgs veikums, kas, lai gan ne ar ko īpašu un unikālu neizceļas, tomēr pamanās izklaidēt. Skumīgi paliek tad, kad tomēr nosaukumu atceras un līdz ar to arī vējā aizlaistās fantastiskās iespējas. Un 3-D var šālēt visbiezākajās dillēs. Šajā gadījumā – pilnīgi un absolūti lieki.
* Es ļoti, ļoti gribētu uz brīdi nokļūt tādā alternative universe, kur grāmatas ekranizācijas tiesības būtu ieguvis Leonardo Di Kaprio.
** Es ļoti, ļoti gribētu redzēt arī filmas oriģinālo noslēgumu.
*** Par filmām un to ekranizācijām vaimanāju jau sen. Ja kādu interesē, var ielūrēt šeit.
**** Grāmatu, starp citu, varu ļoti ieteikt tiem, kuriem patīk alternative history tipa stāsti – lai gan World War Z tā īsti par klasisku šī žanra pārstāvi nosaukt nevar, elementi no attiecīgā rakstniecības veida tur ir. Viens no iemesliem, kāpēc grāmata man tik ļoti simpatizēja.