Zero Dark Thirty (2012) 1

Ar Zero Dark Thirty, vismaz man personīgi, ir tā sarežģīti. No vienas puses, Ketrīnas Bigelovas filma ir ļoti pieklājīgs, aizraujošs trilleris, kas skatītāju savos notikumos iesūc praktiski no pirmajiem kadriem. Taču no otras puses, pēc filmas noskatīšanās sajūtas bija ļoti neomulīgas, jo doma, ka ar tevi nupat kāds ir manipulējis, neatstājās vēl ilgu laiku. Pāris diskleimeri pirms ķeros pie lietas: pirmkārt, lai gan filmas galaiznākums visiem ir ļoti labi zināms, tiem, kas to vēl nav redzējuši, iesaku tālāk lasīt piesardzīgi, jo var tik izspoilota filmas gaita, kas šajā gadījumā ir krietni svarīgāka par beigām. Un, otrkārt, manas problēmas ar filmu ir ļoti lielā mēra saistītas ar, saukšu tās par, “ārpus-ekrāna ķēpām” – respektīvi, kontekstu, no kura izbēgt ir ļoti grūti. Es saprotu, ka tas nav ārkārtīgi taisnīgi, bet, ja filma tiek veidota par šādiem notikumiem, turklāt salīdzinoši neseniem, tad šis diskusiju krupis ir vien jānorij.
Bet sākšu ar pozitīvo. Zero Dark Thirty ir profesionāls, veikli savirpināts trilleris, kura intriga ievelk sevi iekšā, spriedzi saglabājot līdz pat pēdējiem kadriem. Lai gan tas, pie kā beigās nonāks, ir ļoti labi zināms, filmas pēdējā pusstunda ar reidu Bin Ladena slēptuvē ir patiešām fantastisks veidojums – reālistisks, skarbs un spraigs. Arī aktieriem var veltīt tikai labus vārdus – Časteina ir lieliska Maijas lomā, un pie problēmām, kas ir saistītas ar viņas tēlu, viņa nekādi nav vainojama. Vai tas ir Oskara cienīgs sniegums – par to gan ļoti šaubos. Maija ir ārkārtīgi pasīvs tēls, filmas lielāko daļu pavadot, sakot “paldies” citiem, kuri viņai tikai pienes informāciju un failus (turklāt Maijas tēls ir arī neizprotams, brīžiem kļūstot vienkārši kaitinošs – filmas vēlmi ignorēt jebkādus tēlu backstorijus objektīvi saprotu, jo tā var izvairīties no asaraina patosa, bet Maija tā rezultātā brīžiem izskatās pēc vienkārši jukuša sievišķa). Pārējie aktieri filmā arī priecē ar savu sniegumu – Marks Strongs šādām lomām ir kā radīts (es viņu vienkārši dievinu, tā balss, tā balss!), Kails Čendlers man ir simpatizējis jau sen, arī šeit nepieviļot, un labus vārdus var veltīt būtībā ikvienam filmā redzamajam (ZDT, starp citu, ir pārpilna ar negaidītiem cameo – galīgi nezināju, ka šeit būs redzams, piemēram, Staniss no Game of Thrones). Vienīgās problēmas man radās ar Krisu Pratu, bet viņš, nabags, pie tā nemaz nav vainīgs – kopš es sāku skatīties Parks & Recreation, Pratu atdalīt no Endija Dvaijera tēla manas smadzenes nav spējīgas. Tā rezultātā jebko, ko Prats saka iekš ZDT, automātiski gribās uztvert kā muļķības, jo Endijs nav tik gudrs. Bet tā nu ir pilnīgi mana problēma, kas nenozīmē, ka Prata tēlojums atpaliktu no pārējo snieguma. ZDT papildina arī fantastiska Aleksandra Desplā mūzika – brīžiem atgādina The Ides of March soundtracku, bet tas ir ļoti iederīgi (es šāda tipa soundtrackus varu klausīties no rīta līdz vakaram). Pilnīgi bez trūkumiem gan filma nav – ārkārtīgi mulsināja filmas vidū pēkšņi parādījušās sava veida nodaļas ar nosaukumiem, kuras līdz tam netika izmantotas, un, kāpēc šāda strukturēšana pēkšņi tika ieviesta, tā arī nekļuva skaidrs.
Bet nu pie tārpu kārbas. Es, personīgi, nesaprotu, kāpēc Zero Dark Thirty eksistē. Tās mērķi, manuprāt, ir, maigi izsakoties, apzināti miglaini, un filmas morālā nostāja ir problemātiska ar to, ka tā cenšas izlikties, ka tādas nav. Un, lūkojoties plašākā kontekstā, tas, kas mani mulsina visvairāk, ir Bigelovas izteikumu neatbilstība tam, kas ir redzams uz ekrāna. Jo problēmas slēpjas ne tikai plaši apspriestajā jautājumā par spīdzināšanas atainojumu šajā filmā. Problēma ir Bigelovas absolūti nekritiskais skatījums uz atveidotajiem notikumiem – filma savu varoņu rīcību nemēģina izskaidrot, tā nemēģina komentēt cēloņus un sekas un tā dīvaini lavierē, šķietami baidoties atklāti paust savu nostāju, jo tad par to nāksies uzņemties atbildību. Es nespēju nokratīt sajūtu, ka ZDT ir smalka, varbūt no filmas veidotāju puses pat ne līdz galam apzināta, bet tomēr – propaganda (lai kā man tas vārds un tā konotācijas nepatiktu), kas beigu beigās nekur tālāk par “America, fuck yeah!” netiek.*
Viena no problēmām ir tāda, ka filmas eksistence kā tāda, manuprāt, ir zināmā mērā neētiska un nekorekta. Kāpēc ir filmēts tieši šis stāsts? Ko Bigelova ar to vēlas panākt vai pierādīt? Diemžēl tālāk par prastu sensacionalitātes pievienotās vērtības bonusu es tālāk netieku. Ja Bigelova vēlējās ilustrēt reālos notikumus, tad nav skaidrs, kāpēc viņa veidoja mākslas filmu – dokumentālā filma būtu krietni spēcīgāka argumentu ziņā un debates uzreiz būtu konkrētākas, nevis šībrīža laipošana. Bet doķenes nav gana “seksīgas” (cilvēki tādas skatās krietni mazāk). Turpretī mākslas filma atbrīvo no zināmas devas atbildības – sak, beigu beigās tā tāpat ir ~māksla. Ja Bigelova vēlējās parādīt, cik smagi un centīgi strādā atbildīgās iestādes – tad stāstam nav obligāti jābūt reālam. Ja mērķis ir aktuālas, šobrīd nozīmīgas tēmas par karu, tā sekām, utt. – atkal nav vajadzīgs reāls stāsts, kas automātiski nāk ar savu bagāžu.
Ar vēsturiskiem notikumiem un to atveidošanu ir ārkārtīgi sarežģīti – tas vienmēr būs delikāts un jūtīgs temats. Mēdz teikt, ka, lai varētu sākt objektīvi spriest par kādu vēsturisku notikumu, ir jāpaiet vismaz 50 gadiem. Es vienmēr esmu uzskatījusi, ka objektīvi var sākt par kaut ko spriest tikai tad, kad ir miris pēdējais attiecīgā notikuma aculiecinieks. Zero Dark Thirty centrā ir ļoti neseni notikumi, un, ja filmas veidotāji ir pieņēmuši lēmumu par tiem runāt, tad ir jāspēj uzņemties skaidru atbildību par to, kas tiek rādīts, un, manuprāt, ZDT veidotāji no tā aktīvi izvairās. Bigelova, Časteina un citi intervijās nepārtraukti uzsver, ka viņi nevēlas paust kādu pozīciju, ka viņi tikai rāda notikumus, atstājot skatītāju ziņā secinājumu izdarīšanu. Bet šāda tipa filmai absolūta neitralitāte un objektivitāte ir neiespējama – tai ir savs skatupunkts, un izlikšanās, ka tāda nav, šķiet, kā minimums, liekulīga.
Filmās un seriālos par amerikāņu tiesu sistēmu, tiesas sēžu laikā nereti ir redzams kāds vienas vai otras puses advokāts, kurš laikā, kad viņa oponents iztaujā liecinieku, mēdz pielēkt kājās un iebrēkties, ka jautājumu ir jāatsauc, jo tas ir bijis uzvedinošs. ZDT ir kā viens liels uzvedinošs jautājums – tā it kā negrib skaidri un gaiši pateikt, ko domā, bet tās centieni ir skaidri. Manā šībrīža topa seriālā – House of Cards – Kevina Speisija atveidotais kongresmenis, viltīgi nopludinot informāciju žurnālistei, zīmīgā tonī vairākkārt nosaka: “You might very well think that. I couldn’t possibly comment.” Bigelova dara to pašu – šis flirts ar šķietamo neitralitāti, objektivitāti ir caurspīdīgs. Filma neuzdod jautājumus, vai amerikāņu rīcība vienmēr bija korekta – tā tos vienkārši atveido, bet, parādot, ka viņu darbs sniedza rezultātus (i.e., Bin Ladens tika atrasts un nogalināts), gribot negribot ir jāsecina, ka mērķis ir attaisnojis līdzekļus. Maijas vientuļā asara filmas pašās beigās labākajā gadījumā ir kā vienkāršs postskripts, nekas vairāk. Tā ir vairāk kā “Ok, ko tagad?” nevis “Vai bija to vērts?”
Šo laipošanu ilustrē tieši šīs filmas sakarā visapspriestākais jautājums – ZDT attieksme pret spīdzināšanu. Bigelova & Co visās intervijās atkārto vienkāršo un ļoti patieso mantru – “depiction is not an endorsement”. Kaut kā atveidojums nenozīmē, ka šis kaut kas tiek atbalstīts vai attaisnots. Taču šķiet, ka filmas veidotājiem ir piemirsies tas, ka “jā” neteikšana nav tas pats, kas “nē”. Daudzi apgalvo, ka ZDT rāda, ka spīdzināšana rezultātus nedod un ka tā nepalīdzēja Bin Ladena atrašanā, jo svarīgu informāciju Maija no ieslodzītā uzzināja pie brokastu galda, kamēr sišana un pazemošana it kā nelīdzēja, turklāt spīdzināšana nav novedusi tieši pie Bin Ladena. Bet filma rāda ko citu – jā, protams, Bin Ladena atrašana bija rūpīga detektīva darba rezultāts, kā apgalvo pati Bigelova. Taču puzli līdz galam nevar salikt, ja trūkst kāda gabaliņa, un daļu nepieciešamās informācijas Maija ieguva spīdzināšanas rezultātā. Maigā pieeja ar psiholoģisko manipulēšanu strādāja tikai tāpēc, ka tā sekoja spīdzināšanai – filma rāda, ka tā nebija strupceļš, tā bija viens no ķēdes posmiem. Vēlāk kāds cits apcietinātais Maijai uzreiz pasaka, ka stāstīs visu, ko zina, jo viņš ir pieredzējis spīdzināšanu un viņam nav ne mazākās vēlmes to atkārtot, tādējādi viņš labprātāk izvairītos no šīs nepatīkamās daļas, norādot, ka galarezultāts būs tāds pats. Bigelova apgalvo, ka filma neatbalsta spīdzināšanu – bet tā to arī nenosoda. Klusēšana reizēm var nodarīt krietni lielāku ļaunumu nekā atklāta sava viedokļa paušana.
Būtībā – šis ir viens no “you can’t have your cake and eat it too” gadījumiem. Bigelova nevar vienlaicīgi paust divas pretējas idejas. Viņa nevar staigāt apkārt, teikdama: “Nu, iespējams, ka divi plus divi ir četri,”, ja viņas filma parāda pirmo divnieku, otro divnieku un filmas pēdējā pusstunda ir vienlīdzības zīme, klāt piemetot četrinieku. Turpinot šo matemātisko abstrakciju tālāk – ja viena divnieka vietā mums būtu iedota jautājuma zīme, tad mēs varētu spekulēt, kas tad beigās sanāk. Bet Bigelovas vienādojumā šī iztrūkuma nav.
Par filmu var diskutēt ilgi, un es neesmu pārliecināta, ka man izdevās paust visu, ko es tās sakarā gribētu pateikt. Beigās vēlreiz atkārtošos – manas problēmas ar Zero Dark Thirty morālo nostāju galvenokārt nāk no filmas veidotāju izteikumiem par to, kas, manā skatījumā, nonāk pretrunā ar pašu filmu. Tas varbūt nav pārāk godīgi pret filmu kā tādu, bet tā neeksistē no konteksta brīvā vakuumā – ja runa ir par reāliem un tik neseniem notikumiem, tad ir jārēķinās ar to, ka filmas pozīcijas tiks analizētas un, iespējams, kritizētas. Man visnesimpātiskākie ir šie centieni izlikties, ka tai nostājas nav, kamēr uz ekrāna redzamais pauž ko citu. Rezumējot – sarežģīts un neviennozīmīgs gadījums. Man pēcgarša bija nepatīkama, bet nedomāju, ka Bigelovas iecerēto iemeslu dēļ.
* Tas ir diezgan smags apgalvojums, bet tāda diemžēl sajūta radās. Manipulācija ar skatītāju sākas ar pirmajiem filmas kadriem – melno ekrānu, kura fonā ir dzirdami 11. septembra upuru telefona sarunu ieraksti.  Turklāt man radās jautājums, kāpēc 11. septembri Bigelova atveidoja šādi, bet sprādzienus Londonā ilustrēja vizuāli.